Baroka laikmets Eiropas kultūrā aptver 17. gs. un 18. gs. pirmo pusi. Kad 19. gs. beigās mūzikas un mākslas pētnieki sāka tuvāk iepazīt darbus, kas bija radušies 17. gs., viņi tiem deva apzīmējumu ”baroks” , kas tulkojumā nozīmē ”dīvains, neparasts”. Daudz kas šajā mākslā likās dīvains: parūkotie kungi, korsetēs iežmiegtās dāmas, samāksloti teatrālas uzrunas, greznumlietu pārblīvētība telpu iekārtojumā, nedabiski apcirptie krūmi utt. Arī tā laika mūzika – skaņu mežģīnēm izcakotie klavesīna skaņdarbi un operu ārijas, kuru vienīgais mērķis, šķiet, bijis parādīt dziedātāja balss daiļumu un veiklību, -19.gs. beigās šķita neparasta.
Eiropas lielo valstu karaļi Versaļā, Vīnē, Madridē un citur arvien cenās apliecināt savu bagātību un varenību. Greznās pilis, kurās pastāvīgi rīkoja svinības, plašie parki, lieliskais interjers ar aizraujošiem gleznojumiem, iespaidīgā baznīcas mūzika, kā arī operu izrāžu krāšņās dekorācijas bija spilgts apliecinājums šiem centieniem.
Vārda “baroks” izcelsme
Baroka etimoloģija [vārda izcelšanās] ir izvērsta un sazarota. Šā vārda nozīmi ir skaidrojuši vairāki autori dažādos laikaposmos, un sākumā tam ir bijuši dažādi skaidrojumi. Itālijā vārds “baroks” tika lietots, lai norādītu uz sarežģītu un nepatiesu domu gaitu. Savukārt franču “baroque” saista ar portugāļu vārdu “barroco” un spāņu “barrueco”, kuri apzīmēja nepareizas formas pērli.
Latviešu valodā lietojamais vārds “baroks” ir uzskatāms par terminu, kas pārņemts no vācu “der Barock”, jo vācu mākslas zinātnes terminoloģija agrāk latviešu rakstītājiem bija visvairāk pieejamā. Savukārt vācu “der Barock” nāk no franču “baroque”. …
