Baroks ir mākslas stils, kas radās Itālijā pēc renesanses stila 16. gadsimta otrā pusē. 17. gadsimtā tas izplatījās citās zemēs un beidzās, iepriekš pārejot rokoko stila izsmalcinājumā. Baroka nosaukums radies 18. gadsimtā ironiskā salīdzinājumā ar nevienādi apaļām pērlēm, portugāliešu valodā barocco, pretstatā vienkāršam, harmoniskam un klasiskam stilam. 18. gadsimtā šis termins ieguva vispārēja estētiska vērtējuma nozīmi, bet šis vērtējums vienmēr ir bijis negatīvs.
17. gadsimta kultūra un māksla apliecina visu dzīves procesu daudzveidību. Nekad līdz tam Rietumeiropā nebija vērojama tāda virzību dažādība un tik ātra to nomaiņa, gan strauji virzoties uz progresu, gan atkāpjoties no tā. 17. gadsimts mākslas vēsturē ir iezīmējies kā baroka laiks, tomēr šī laikmeta seju noteica arī klasicisms. Sarežģītajā, pretrunīgajā dabas un cilvēka psihes pasaulē varēja uzsvērt haotisko, iracionālo, dinamisko momentu, šķietamās un jutekliskās īpašības, un tā veidojās ceļš uz baroku.
Tiek uzskatīts, ka baroku veicināja kontrreformācija – ne velti, baroks radies Itālijā. Lai gan, 17. gadsimtā radās arī klasicisms, tomēr mūsdienās radusies tendence visu laikmetu uztvert kā baroka laikmetu, un šādai interpretācijai ir savs pamats kaut vai tāpēc, ka pats termins „baroks” ir visai nenoteikts – neviens nezina, kur tas radies un ko ar to gribēja izteikt, tāpēc tas ļauj aptvert daudzveidīgas parādības. Pamatu lietot jauno terminu laikmeta raksturošanai dod arī tas, ka baroks kā stils tieši vai netieši ir ietekmējis visus mākslas veidus visās zemēs.
Baroks kā stils sāka attīstīties 16. gadsimta 80. gados un tajā izmantoja Mikelandželo un daļēji arī Dž. Vinjolas radītās formas un paņēmienus. Patiesībā tieši Mikelandželo bija tas, kurš spēra noteicošo soli pār renesansi. Viņš tiek uzskatīts par baroka stila nodibinātāju visās nozarēs: arhitektūrā, tēlniecībā un glezniecībā. …