Barbaru un romiešu tiesību devums romāņu-ģermāņu tiesību saimē

Karaļa tiesa bija augstākās instances tiesa. Tā sāka veidoties jau XII gadsimtā, bet galīgi noformējās Parīzē pēc 1250.gada kā parlament (apspriešana). Parlamenta dalībnieki bija izglītoti juristi, profesionāli tiesneši. Dažkārt šī tiesa izskatīja lietas arī kā pirmās instances tiesa, bet lielākoties tā bija apelācijas instance beilifu tiesu spriedumiem, kā arī feodālo tiesu spriedumiem. Karaļa tiesa līdz ar paša karaļa tiesību jaunradi veicināja tiesību unifikāciju valstī. Karalis savas attiecības ar tautu veidoja pēc lēņu tiesību principa - kā attiecības starp senjoru un vasali. Tāpēc attiecībās starp valsti un tautu parādījās līguma elementi, kas raksturo lēņu tiesības, un savstarpējas tiesības un pienākumi. Pēc franču paražām attiecības starp senjoru un vasali (franču avotos - cenzitāriju) raksturo: Vasalim periodiski pēc senjora pieprasījuma bija jāatzīst savā valdījumā esošā īpašuma atkarība no senjora. Senjoram bija tiesības uz ikgadējiem ienākumiem no cenzas jeb lēņa naudā vai graudā. Tā iekļāva desmito tiesu nodevās un atkarībā no vietējām paražām klaušas 3-12 dienas gadā.
XIII gadsimtā Francijas tiesībās sāka veidoties tiesību avotu un normatīvo aktu hierarhijas. Tiesību avotu hierarhijā, kā tas bija raksturīgs romāņu-ģermāņu lokam, augtākais spēks tika piešķirts likumam. Tiesību normu hierarhijā vadošās bija karaļa gribas izpausmes, t.i., karaļa tiesību jaunrade.
…