Viens no galvenajiem notikumiem Latvijas ekonomikā 90-tajos gados bija banku krīze. Tās cēloņus un sekas ir izvērtējuši gan dažādi ekonomikas speciālisti gan arī citu tautsaimniecības jomu pārstāvji. Šie viedokļi nereti ir diezgan atšķirīgi un pretrunīgi, bet tomēr vienā jautājumā valda vispārēja vienprātība – banku sistēmas problēmas, kuras savu kulmināciju sasniedza 1995.gadā, norādīja uz virkni nepilnībām gan banku likumdošanā, gan banku sistēmas vispārējā kontrolē un uzraudzībā.
Savā referātā es centos apkopot visu šo informāciju, īsumā atspoguļojot krīzes norisi un pēc tam izvērtējot tās cēloņus un ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Analizējot krīzes cēloņus un sekas, es izmantoju induktīvo pieeju, apskatot šos procesus pamatojoties uz “Bankas Baltija” pieredzes piemēru.
Krīzes norise
Problēmas, kas iezīmējās banku sistēmā Latvijā 1994.gadā, īpaši saasinājās 1995.gada pirmajā pusē, kad sabruka vairākas nozīmīgas bankas – “Latvijas Depozītu banka”, “Centra banka”, “Olimpija”, krīzes situāciju sasniedzot maijā ar “Bankas Baltija” (“BB”) darbības apturēšanu. Šo četru banku aktīvi kopā veidoja 290 milj. latu jeb apmēram 30% no visu Latvijas komercbanku kopējiem aktīviem. Četru banku privātpersonu noguldījumu kopējā summa bija 130 milj. latu jeb 46% no kopējiem privātpersonu noguldījumiem (284 milj. latu).
“BB” sabrukums paralizēja gan vairāku pašvaldību, gan daudzu uzņēmumu darbību. Valsts lielākās bankas uzplaukuma un norieta ceļš ir tipisks bankrotējušajām bankām.
1992.gada beigās, kad apgrozībā atradās Latvijas rublis, “BB” noteica ļoti augstas depozītnoguldījumu likmes – 90% gadā, tādējādi piesaistot ievērojamu noguldītāju skaitu (vēlāk šī likme tika attiecināta arī uz noguldījumiem latos). Bankas vadība to izskaidroja ar faktu, ka tās kredītlikme tajā laikā bija 120% gadā.
…
