Vēstures pētniecībā nozīmīgu vietu ieņem vēstītāj folklora un dažādas seno rakstīto avotu ziņas, kas ir saglabājušās ievērojami mazāk. Piemēram, teikas ir vērtīgas Latvijas senākās vēstures avots, jo ietver arī cilvēku atmiņas par dzīvesvietām, kapulaukiem un kulta vietām. Tieši teikas bieži vien ir palīdzējušas arheologiem un novadpētniekiem atrast iespējamās pilskalnu atrašanās vietas. Izpēti veicina arī dažādi atrastie senie priekšmeti (piemēram, veicot izrakumus agrāk apdzīvotās vietās un arī senajās apbedījuma vietās). Svarīgākie rakstītie vēstures avoti par vikingu laikmetu ir ziemeļnieku sāgas. Lai gan ticamības pakāpe nav liela, taču tā dod zināmu priekšstatu par Senlatvijas iedzīvotāju kontaktiem ar rietumu kaimiņiem. Sāgas, tāpat kā baltu un tautu folklora, ir grūti datējamas, jo tikai ap 12./13. gs. tās sāka pierakstīt pergamentos. Satura ziņā viena no grupām ir dzimtu sāgas par slaveniem islandiešiem, kas apmeklējuši Baltiju (no 10. – 12. gs). Otra grupa ir valdnieku sāgas. Ap atsevišķiem valdniekiem grupējamas sāgas, kas ir ticamākas par dzimtu sāgām, jo satur ziņas par Skandināvijas un apkārtējo zemju austrumu krastu vēsturi. Par skandināvu tirdzniecības raksturu, par kuršu sakariem ar islandiešiem un dāņiem 10. gs. ziņas sniedz Egila Skalagrimsona sāga, ko pēc dažādu teiku materiāla un tautas tradīcijām apkopojis kāds nezināms autors. …