Baltu ienākšana Latvijas teritorijā

Indoeiropiešu tautu grupa (lietuvieši, latvieši; senatnē arī senprūši, jātvingi, kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi, žemaiši, augštaiši, galindi), kas runā baltu valodās. Baltu vārdu kā zinātnisku terminu 1845.g. pirmais ierosināja vācu valodnieks F.Neselmanis. Vienlaikus ar to literatūrā lietots arī apzīmējums aisti, kas balstīts uz Tacita apcerējumā "Ģermānija" minētajām aistu ciltīm (Aestorum gentes).
Baltu saimnieciskajai un sabiedriskajai dzīvei aizvēsturē raksturīga nodarbošanās ar zemkopību un lopkopību, kā arī dzīve nelielās kopienās. Ticējumi un mitoloģija saglabāja senajiem indoeiropiešiem daudz kopēju iezīmju; raksturīgs ģeometriskais ornaments.
Pirmo iedzīvotāju, no kuriem vēlāk veidojās baltu ciltis, ienākšanu Austrumbaltijā un Latvijas teritorijā saista ar auklas keramikas un kaujas cirvju kultūras rašanos (3.gt. beigas pr.Kr.–2.gt. sākums pr.Kr.). Sajaukušies ar vietējiem Narvas kultūras un Nemunas augšteces kultūras iedzīvotājiem, tie izveidoja Piemares kultūru, kuras pārstāvji jau uzskatāmi par baltiem. Pastāv arī cits uzskats, kas baltu ģenēzē daudz lielāku vietu ierāda senākajai Narvas kultūrai, uzsverot, ka tieši tās pārstāvjiem bijusi galvenā loma vēlāko baltu cilšu un tautību izveidošanā.
Bronzas laikmetā baltu ciltis aizņēma plašu teritoriju no Vislas upes rietumos līdz Dņestras baseinam austrumos. Ziemeļos baltu apdzīvoto teritoriju robežu iezīmēja Daugava, dienvidos tie dzīvoja līdz Pripetes upei, bet daļa austrumbaltu apmetās arī Okas baseinā, kur tie kā izolētas baltu saliņas turpināja dzīvot līdz pat 9.gs. (galindi). Jau tolaik iezīmējās baltu dalīšanās austrumu un rietumu kultūras apgabalos, tomēr atsevišķu cilšu grupu nodalīšanās notika tikai dzelzs laikmeta sākumā mūsu ēras pirmajos gadsimtos.…