Tautai patika, ka „kolhoznieks” Lukašenko ar to runā vienkārši, tai saprotamā valodā, ka šis cilvēks nav saistīts ar nomenklatūru, no kuras rindām nāca V. Kebičs.[2]
Tās bija brīvas un demokrātiskas vēlēšanas. Otrajā vēlēšanu kārtā, kurā A. Lukašenko sacentās ar V. Kebiču, viņš ieguva vairāk kā 80 % vēlētāju balsu.[2]
Aleksandrs Lukašenko bija spilgtākais demokrātijas, tautas varas iemiesojums, visi uzskatīja, ka viņš arī turpmāk valdīs ar demokrātiskām metodēm, atminas Aleksandrs Feduta, kurš strādāja A. Lukašenko priekšvēlēšanu štābā un vēlāk arī administrācijā, ko pameta pastiprinoties režīma represijām.[2]
Pēc vēlēšanām A. Lukašenko sāka iet citu ceļu. Ekonomiskās reformas tika apstādinātas, valsts rokās sāka atgriezties nekustamie īpašumi un uzņēmumi. Pamazām tika pārņemta kontrole pār presi.[2] Par prezidentam pakļautas varas vertikāles veidošanu Lukašenko atklāti sāka runāt jau 1994. gada rudenī.[
A. Lukašenko to izdarīt nebija grūti . Baltkrievijas sabiedrībā 90to gadu sākumā bija maza izpratne par demokrātijas vērtībām, brīvību, PSRS ideoloģija bija spējusi izlaist dziļas saknes, saka sociologs Vladimirs Mackēvičs. Baltkrievijā neveidojās pilsoniska sabiedrība, kas kontrolētu varu. Tai arī netika sniegts tik liels Rietumvalstu atbalsts pilsoniskās sabiedrības veidošanā, kā tas bija ar Baltijas valstīm un Poliju.[2]…