1991.Gadā, pēc 70 PSRS sastāvā pavadītiem gadiem Baltkrievija iegūst suverenitāti, vienlaicīgi saglabājot ciešākas politiskas un ekonomiskas saites ar Krieviju nekā jebkura cita agrākā Padomju republika. 1994.gadā Baltkrievijā pie varas nāk prezidents Aleksandrs Lukašenko. Lukašenko, bijušais kolhoza priekšsēdētājs Padomju laikā un vienīgais deputāts, kas 1991.gadā parlamentā balsoja pret neatkarību.[5]
1996.gadā ar Lukašenko patvaļīgi izsludinātu tautas referendumu tiek pieņemta jauna Baltkrievijas konstitūcija, kas lielā mērā paplašina prezidenta pilnvaras – prezidents nozīmē gan valdības pārstāvjus, gan Augstākās Tiesas tiesnešus un pusi no Konstitūcijas tiesas tiesnešiem, otru pusi nozīmē prezidenta nozīmētie valdības locekļi. Patlaban, saskaņā ar neatkarīgo novērotāju ziņojumiem, Lukašenko kontrolē faktiski atrodas 80 % – 90% no visiem masu saziņas līdzekļiem. Vietējās avīzes tiek kontrolētas ar Valsts Preses komitejas - valdības cenzora – starpniecību.
Lukašenko daudz pūļu ir pielicis, lai pietuvinātos Krievijai un cenšas īstenot ideju par Baltkrievijas-Krievijas Savienību. Ir apvienotas abu valstu parlamenta komisijas un citas institūcijas, bet krievi atsakās no būtiskām lietām, kā kopējas valūtas, kas nozīmē pārņemt atbildību par Baltkrievijas ekonomiku”.[5] …