Studiju darba mērķis ir noteikt galvenās prioritātes Baltijas valstu sadarbībā satiksmes jomā sauszemes transporta politikas ietvaros.
Darba uzdevumi ir:
1.Iepazīties ar teorētiskos materiālos pieejamo informāciju par reģionālismu un neoliberālo institucionālismu.
2.Sniegt vispārēju hronoloģisku apskatu par to, kā ir attīstījusies
sadarbība starp Baltijas valstīm pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, cik tā ir bijusi pozitīva vai negatīva infrastruktūras uzlabošanas ceļā.
3.Sniegt vispārēju salīdzinājumu starp Baltijas valstu īstenoto politiku Rail Baltica un Via Baltica sakarā.
4.Apskatīt un salīdzināt satiksmes jomas apakšnozares, tas ir, sauszemes ceļu attīstības gaitu un būtību pēc 2004.gada.
Darba ietvaros tiek izvirzīta hipotēze – Baltijas valstu sadarbība satiksmes jomā līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā ir strauji augusi.
Izstrādājot darbu tika izmantota salīdzinošā pieeja, kur savstarpēji tika salīdzināta informācija no dažādiem informācijas avotiem. Darbs tiek balstīts uz neoliberālā institucionālisma pamatidejām par starptautiskajām attiecībām un to salīdzinošo analīzi. Veidojot darbu tika izmantoti interneta resursi, zinātniskā literatūra un masu medijos pieejamā informācija. Lai gūtu objektīvu priekšstatu par katras valsts īstenoto ārpolitiku.
1. Reģionālisma un institucionālisma pieejas Baltijas jūras reģiona ietvaros.
Attiecībā uz Baltijas valstīm, tas ir, Latviju, Lietuvu un Igauniju, jāatzīmē, ka tiek runāts par Baltijas jūras reģiona valstīm. Eiropas Savienības ietvaros, reģioniem ir liela loma, jo katram reģionam ir savs vienojošais faktors un savas konkrētas intereses un vēlmes, kurus tie grib realizēt. Reģionālisms tiek saistīts ar kādu konkrētu ģeogrāfisku vietu, šajā gadījumā, runa ir par Baltijas reģionālismu. Tā kā Baltijas valstis vieno kopēja vēsture, tad ir iespējams runāt par reģionalizāciju, jo vēsturisku notikumu rezultātā ir veidojušās vienotas ekonomiskas un sociālas saiknes.…