Baltijas valstu nacionālās minoritātes starpkaru periodā

Vispārīgs raksturojums

Starpkaru posmā Baltijas iedzīvotāju sastāvā dominēja pamatnācijas. To uzdevumi bija visai sarežģīti, jo tām bija jāpārvar iepriekšējā perioda rusifikācijas tendences, no jauna jāveido nacionāla valsts un varas struktūras. Šādos apstākļos attiecības ar nacionālajām minoritātēm prasīja lielu taktu. Kopumā minoritāšu politika bija sekmīga, kaut arī zināmas pretrunas nebija novēršamas. Minoritātēm, īpaši agrāk valdošajām - vācbaltiešiem, krieviem, poļiem - bija, piemēram, iebildumi pret vienas oficiālās valodas ieviešanu.
Kāda tad bija minoritāšu politika Baltijas valstīs XX gs. starpkaru periodā?
1. Igaunijā pat kā vienīgajā no Eiropas valstīm pastāvēja nacionāli kulturālā autonomija - nacionālajām minoritātēm bija tiesības veidot kultūras pašpārvaldes struktūras.
2. Visās Baltijas valstīs bija pilnīgi vai daļēji valsts finansēts minoritāšu izglītību iestādes. Mācības mazākumtautību valodās notika sākot no 1. klases un beidzot ar ģimnāzijas klasēm. Rīgā bija pat krievu un vācu privātas augstskolas – Krievu institūts un Herdera institūts.
3. Lietuva kā vienīgā no Baltijas valstīm 1922. gadā Tautu Savienības ietekmē parakstīja Deklarāciju par minoritāšu tiesību aizsardzību, atļaujot Tautu Savienības kontroli pār minoritāšu stāvokli valstī un solot atbalstu minoritāšu kultūras attīstībai.
4. Aktīva bija minoritāšu kultūras dzīve – veidojās interešu pulciņi, kori, teātri utt. Latvijā darbojās 2 vācu, 2 krievu, 2 ebreju teātri, kā arī 1 poļu un 1 lietuviešu teātris. Sevišķi augstā profesionālā līmenī strādāja Rīgas Vācu teātris.

…