No 13. līdz 20 gs. Latvijas teritorija atradās dažādu lielvalstu valdnieku varā un tas bija par iemeslu tam, ka nevarēja izveidoties nacionāla valsts. Tas ir tāpēc, ka Baltijas teritorija ir vienmēr bijusi ļoti iekārojama teritorija apkārt mītošajām tautām, jo Baltijas zemes piesaistīja ar savu izdevīgo tirdzniecības rajonu, labām ostas pilsētām, kā arī labiem labību audzēšanas apstākļiem. 17.gs. beigās un 18. gs. sākumā Polijas, vēlāk, Zviedrijas kundzību nomainīja Krievija. Krievija tīkoja pēc Baltijas jau kopš 15 gs., kad tā kļuva par centralizētu valsti. Tajā laikā Livonijas valstu (t.i. Ziemeļigaunija, Rīgas arhibīskapija, Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapija) politisko pamatu sagrāva katolicisma ēras beigas, kas lika livoniešiem meklēt citus aizbildņus.1 Uz šo aizbildniecību tīkoja Krievija, taču pateicoties Valteram Pletenbergam izdevās aizkavēt Krievu cara iebrukumu. Tas viņam izdevās pateicoties ieviestajam kara nodoklim un noslēgtajai savienībai ar Lietuvu, kura palīdzēja sakaut Maskavas cara armiju. Taču 1561. gadā Livonija beidza pastāvēt padodoties Polijas-Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam. Vidzemes un Latgales daļa, kā arī Dienvidigaunija tika iekļauta Lietuvā, kā Pārdaugavas hercogiste, par Kurzemes un Zemgales hercogu (šī hercogiste pēc šī sabrukuma pastāvēja kā atsevišķa valsts vairāk nekā 200 gadus!) kļuva Gothards Ketlers, kurš oficiāli kļuva par Polijas-Lietuvas karaļa vasali. Viņam negāja viegli, jo Kurzemes muižniecības acīs Ketlers nebija nekāds valdnieks. Tādēļ, lai kaut cik noskaņotu viņus pret sevi labvēlīgi, Gothards bija spiests 1570. gadā atbrīvot viņus no nodokļiem un muitām, atziņa viņu neierobežotās mantošanas tiesības un atstāja zemniekus viņu patvaļai. Līdz ar muižnieku lielajām privilēģijām padziļinājās dzimtbūšana. Muižnieks bija zemnieka vienīgais tiesnesis un juridiski zemnieks bija gandrīz beztiesisks.
1629. gadā sākās laiks, kuru sauc par „zviedru laikiem”. Zviedrija, 29 gadus ilgušā kara rezultātā, atņēma Polijai Dienvidigauniju un Vidzemi. Zviedru augstmaņi iegūstot lielus īpašumus izraisīja neapmierinātību vācu muižniecībā. Palēnām, Zviedrijas politika Vidzemē ar vien vairāk saasināja attiecības ar vācu muižniecību. Tam par iemeslu bija redukcija, kuras rezultātā Zviedrija vācu muižniecības apsaimniekotās zemes atjaunoja par Zviedrijas kroņa muižām, tādejādi padarot muižniekus par nomniekiem. Zviedru karalis, ignorējot muižnieku pretenzijas, galēji saasināja savstarpējās attiecības. …
