Iemesli, kamdēļ valstis apvienojas organizācijās, apvienojot tajā resursus un daļu savas suverenitātes, ir dažādi. Gluži tāpat kā veids kādā valstis izvēlas savus organizāciju partnerus, tas var būt gan aizsardzības nolūkā, gan kopēja ekonomiskā labuma iegūšanas nolūkā, gan tīri ģeogrāfisku apsvērumu dēļ, kad valstis vieno kopīgas teritorijas to skaitā arī ūdenstilpnes, kā mūsu izpētītā Baltijas jūras reģiona valstu padome.
Pats termins, organizācija, tiek skaidrots kā „ valstu savienība, kam ir raksturīgas formālas vai neformālas attiecības starp divām vai vairākām suverēnām valstīm kopēja labu gūšanai.” No iepriekš minētā var spriest, ka pastāv divu veidu alianses - formālās un neformālās. Par formālām organizācijām var dēvēt tādas, kurās visas saistības ir noteiktas ar rakstiskiem līgumiem, savukārt neformālās orgānizācijas ir tādas, kurās tiek likts uzsvars uz mutisku vienošanos un saprašanos valstu starpā.
Organizāciju veidošanās tiek aplūkota dažādu teorētiķu darbos, izvēlējos autorus, kuri izskaidro veidošanos un iemeslus kā tiek izvēlētas dalībvalstis, pēc kādiem principiem un, kas ir noteicošie faktori šajā izvēlē. Ja tiek runāts par valstu, augstāk minēto, suverenitātes un resursu iesaisti organizācijās, tad šeit var atzīmēt Rodžera Dingmana (Roger V. Dingman) definīciju, kurā viņš aplūko organizācijas kā dažāda veida apvienības, kurās ir iespējams saņemt ieguvumus apvienību dalībvalstīm. Tomēr autors arī atzīmē to, ka dalībvalstīm bez ieguvumiem ir arī pienākumi un saistības, kas ir jāpilda, lai iepriekšminētos ieguvumus spētu realizēt.…