Var teikt, ka ūdens riņķojums sākas un beidzas jūrā. Ūdens, kas pa upēm sasniedz jūru, nes visu to cilvēka radīto un dabisko procesu pēdas, kas pa ceļam to ietekmējuši. Visā pasaulē jūras krastam tuvojas rajonos lielās platībās ir ļoti plaši vides postījumi. Tas attiecas arī uz Baltijas jūru. Baltijas jūra ir stipri noslēgts okeāna rajons, kam ar Pasaules okeānu ir ļoti lēna ūdens apmaiņa. Mēslojumam un toksiskajām vielām tāpēc ir tendence koncentrēties; pārmēslošanas un indīgo vielu, piemēram, dioksīna, problēma ir aktuāla. Stipri cietusi ir jūras ērgļu populācija, bet pelēkais un pogainais ronis stāv tuvu iznīcības bezdibeņa malai. Pārmēslošana izraisa skābekļa trūkumu pie gultnes, sadaloties visam organiskajam materiālam, kas tiek producēts ūdens virsējos slāņos. Tas dažos rajonos novedis pie gultnes faunas bojāejas un zivju skaita samazināšanās.
Baltijas jūra
Baltijas jūra ģeoloģiski ir jauna jūra – tā ir tikai dažus tūkstošus gadu veca. Sākusi veidoties pirms apmēram 10 tūkst. gadu, kad kusa ledājs. Savā attīstībā tā izgājusi vairākus veidošanās etapus: Baltijas Ledus ezers, Joldijas jūra (no šīs jūras arktiskās faunas līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena suga – pogainais sīkronis ), Ancilus ezers, Litorīnas jūra. Baltijas jūras veidošanās turpinās arī mūsdienās, piemēram, Baltijas līča daļas gadā ceļas par 9 mm, bet jūras dienviddaļā novēro sauszemes grimšanu – 1 mm gadā. Pašreizējo Baltijas jūras attīstības stadiju sauc par Pēclitorīnas (limnejas) jūru.…
