1986.gada jūlijā trīs liepājnieki – Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss – sāka darboties kā Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa „Helsinki-86”.
1987.gada 6.augustā grupa „Helsinki-86” nosūtīja iesniegumus Latvijas PSR AP Prezidijam, PSRS un Vācijas Federatīvās Republikas valdībām ar prasību publicēt Padomju Savienībā Ribentropa – Molotova pakta slepenos papildprotokolus, atzīt šo noziedzīgo vienošanos par spēkā neesošu un meklēt iespējas to izraisīto seku likvidēšanai. Grupa aicināja iedzīvotājus godināt noziedzīgas vienošanās upurus ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tā laika režīmam tā bija neiedomājama uzdrošināšanas, uz ko spējīgi tikai psihiski neveseli cilvēki, bet tomēr pakta gadadienā 23. augustā pie Brīvības pieminekļa pulcējās tūkstošiem cilvēku.
1988.gada marta sākumā grupa aicināja iedzīvotājus 25.martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 1949.gada 25.marta deportācijas upuru piemiņai. Tā bija pirmā reize, kad režīms ar savu organizāciju palīdzību, izmantojot rakstnieku savienību, centās pārtvert iniciatīvu. Ļaužu tūkstoši plūda uz Brāļu kapiem, bet pēc atļautā pasākuma beigām viņi devās pie Brīvības pieminekļa. Miliču ķēdes bloķēja vairākus kvartālus ap Brīvības pieminekli. Grupas dalībnieki, kuriem bija izdevies nokļūt līdz piemineklim, pēc ziedu nolikšanas tūlīt tika aizturēti.
1988.gada rudenī grupa sāka vākt parakstus prasībai par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kā arī aicinot ANO dekolonizācijas komisijā izskatīt Baltijas okupācijas jautājumu. Divos mēnešos tika savākti ap 70 tūkstošiem parakstu, kurus pa daļām nogādāja ASV vēstniecībā Maskavā tālākai iesniegšanai ANO.
1989.gada 21.janvārī Maskavā pie ieejas Ļeņina bibliotēkā jaunieši no „Helsinki-86” un jaunatnes apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” attina plakātus ar uzrakstiem par atteikšanos dienēt padomju okupācijas armijā. Viņi tika arestēti jau pēc 23 minūtēm.
Grupa ar savu darbību pamazām uzlauza ledus slāni cilvēku apziņā. Sākumā visvairāk šo grupu atbalstīja tieši vienkāršie cilvēki, kuriem nebija ko zaudēt, vēlāk simpātijas sāka izteikt cilvēki ar augstāko izglītību.
Vēsturniece Ļubova Zīle uzskata, ka grupas „Helsinki-86” darbība bija sākums lielai iecerei, kas aizrāva sev līdzi gaišākos cilvēkus un būtiski mainīja sabiedrības noskaņojumu. Skaita ziņā nelielā grupa veica darbu, ko grūti aptvert un izvērtēt. Tā izraisīja tolaik neiedomājamu sabiedrības pacēlumu. Viņi bija pirmie, kuri droši un atklāti sāka runāt par tautas sasāpējušām problēmām. [1.;89.-94.]…