Baltija 16.-19.gadsimtā

Livonijas karš (1558.-1583.) vēsturē beidz viduslaikus un iesāk jaunos laikus. 16.gs. vidū bija skaidrs, ka Livonija vairs nevar ilgstoši pastāvēt, jo tās izteikti viduslaicīgā organizācija vairs nespēja sekmīgi konkurēt ar spēcīgajām lielvalstīm, kas attīstījās kaimiņos. Kaimiņu valstis – Krieviju, Poliju-Lietuvu, Zviedriju un Dāniju – arvien vairāk interesēja saimnieciski izdevīgās Austrumbaltijas zemes. Cīņa par tām bija Livonijas kara galvenais cēlonis.
Livonijas karu uzsāka Krievija, iebrukdama Livonijā 1558.gadā. Kā ieganstu tā izmantoja pret Krieviju vērsto ordeņa līgumu ar Poliju-Lietuvu, kā arī domstarpības par ordeņa parādiem Krievijai. Kara sākumā krievu karaspēks guva panākumus – ieņēma Narvu, Tērbatu, Alūksni un aizgāja līdz Rēvelei un Rīgai. Sāmsala un Kurzemes bīskapijas valdījumi nonāca Dānijas varā. Bija sācies Livonijas sabrukums.
Kas 1560.gadā krievu karaspēks smagi sakāva Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa apvienotos spēkus, sākās sarunas par ordeņa zemju nodošanu Polijai-Lietuvai. 1562.gadā spēkā stājās padošanās akts. No lielākās Livonijas zemju daļas tika izveidota Pārdaugavas province (vēlāk hercogiste). Daļu ordeņa īpašumu pārvērta par Kurzemes un Zemgales hercogisti. Juridiski tā bija vasaļvalsts, kura sākumā bija atkarīga no Lietuvas lielkunigaitijas, vēlāk no Polijas-Lietuvas karalistes. Sāmsala un Grobiņa palika Dānijai.…