Lai cik lielu izbrīnu mūsos arī radītu dzīvnieku spēja savstarpēji sazināties ar skaņu palīdzību, tomēr vislielāko pilnību šīs spējas ziņā sasniedzis cilvēks. Cilvēka runa ir nepārspēti komplicēta un pilnīga sistēma, kas nodrošina abstrahēšanos no konkrētiem apkārtējās īstenības priekšmetiem un parādībām un rada priekšnoteikumus tādām mūsu tīri cilvēciskajām spējām un vajadzībām kā, piemēram, domāšanai, apziņai un pašapziņai, zinātnei, mākslai, sabiedriskās un sociālās uzvedības augstākajām formām.
Līdzās gluži cilvēciskām īpašībām – iespējai nodot tālāk bezgalīgi daudz abstraktas informācijas – mūsu runai ir arī zināma līdzība ar augstāko dzīvnieku akustiskās signalizācijas sistēmu. Šī līdzība izpaužas tai apstāklī, ka cilvēks runas procesā spēj ar balsi nodot (it kā starp rindām, zemtekstā) informāciju par savu emocionālo stāvokli.
Cilvēkam dzimst doma. Lai paziņotu to citam, viņš izrunā vārdus. Vai nav apbrīnojami, ka akustiskais vilnis, kuru radījusi cilvēka balss, ietver visas viņa domu un jūtu nianses, sasniedz otra cilvēka dzirdi un tūdaļ visas šīs domas un jūtas kļust zināmas arī otram cilvēkam, viņš apjēdz un izprot to apslēpto saturu un nozīmi.
Ieklausoties nepazīstama cilvēka runas skaņās, tās mums vēsta pēc viņa – balss tembra, runas manieres, intonācijas – tā cilvēka jūtas un raksturu. Balss taču var būt silta un maiga, rupja un drūma, izbijusies un bikla, gavilējoša un droša, dzēlīga un pieglaimīga, cieta un triumfējoša un vēl ar tūkstošiem nokrāsu, kas pauž dažādas cilvēka jūtas, noskaņojumus un pat viņa domas.
Stāsta, ka reiz pie Sokrāta atvests cilvēks, par kuru viņam vajadzējis izteikt savas domas; prātnieks ilgi skatījies šai cilvēkā un pēc tam izsaucies: “Tad runā jel beidzot, lai es varu tevi iepazīt!”…
