Sporta dejas - deja kā sportiska aktivitāte. Sākotnēji šo jēdzienu pielietoja Starptautiskā Stila sacensību sarīkojumu dejām.
Kopš 1997. gada Starptautiskā Olimpiskā Komiteja (SOK) oficiāli atzina sporta dejas kā sporta veidu, un pēc SOK īpašā rīkojuma IDSF kļuva par SOK Atzīto Starptautisko Sporta Federāciju. ISDF aizrautīgi cenšas, lai sporta dejas iekļautu, kā medaļas sporta veidu Olimpisko Spēļu programmā. Bet pagaidām SOK lēmums ir negatīvs. Tas ir spēkā līdz 2012 gada Olimpiskajām Spēlēm un tad tas tiks atkārtoti izskatīts.
Sporta dejas ir saistītas ar dabisku eleganci. Daudzas pamatfigūras ir attīstījušās kā divu augumu harmoniska kustība telpā atrodoties savstarpējā kontaktā pastāvīgi. Var teikt, ka klasiskais sporta deju stils ir rūpīgi attīstīta tehniskā formula = elegance + harmoniska kustība. Secinājums ir sekojošs: lielākā daļa no šādā veidā izstrādātās tehnikas, kas ietver pēdu darbību, pēdu pozīcijas, pretkustības pozīciju, auguma pretkustību, svārstību virzienus ir izturējuši laika pārbaudi un tiek izmantoti arī šodien. Dejām attīstoties daudzi “aizrāvās” ar kustības spēku un oriģinālu horeogrāfiju, tomēr nepievēršot pietiekamu nozīmi tehnisko principu mācīšanai. Jāsaka, ka slikta pēdu darbība un kāju līnijas, kas tiek upurētas atlētiskam priekšnesumam nav attaisnojami un ir jāvērtē atbilstoši.
Tehnika ir pamats dejotāja kustībām. Visi deju veidi ir radīti atlasot vai selekcionējot cilvēka kustību principus. Piemēram, sporta dejas, klasiskais balets, džezbalets. Tas dod iespēju atklāt un attīstīt jaunus deju veidus, bet vienlaicīgi tas pasargā esošos deju veidus. Sekojoši bez tehnikas nevarētu pastāvēt tāds deju veids kā sporta dejas.
Kas tad īsti ir sporta dejas: sports, māksla vai varbūt šovs? Katram no atbilžu variantiem ir dažas principiālās atšķirības. Sportā dalībnieki pamatā ir saistīti ar uzvarēšanu, mākslā ar radīšanu, bet šovā ar izrādīšanu. Katrai no šīm pieejām ir savs mērķis vai nolūks. Sportā dominējošais mērķis ir uzvarēt labi darot to, kas ir jādara. Dalībnieka nolūks ir ļoti praktisks. Sports ir mērķtiecīga fiziska aktivitāte, kas tiek pilnībā izmantota un “absorbēta” lai sasniegtu mērķi. Tas var būt saistīts ar estētisku gandarījumu, tomēr kamēr pati darbība notiek – nav laika gremdēties estētiskās kvalitātēs. Tādējādi estētiskā kvalitāte sportā ir tikai kā blakusprodukts. Attieksme kā pret mākslu nozīmē to, ka dejotājs izmanto fizisko aktivitāti deju kustībās apzināti un ar nodomu , lai radītu kaut ko, kas ir uztverams un jūtams, kā estētiska un izteiksmīga forma. Ja dejotāja attieksme ir kā šovā, tad deju kustības un variācijas kļūst mazāk nozīmīgas, bet tiek “izrādīts” pats dejotājs. Acīmredzams ir nodoms izmantot kustības, kā līdzekli, lai prezentētu sevi un izklaidētu skatītāju. Protams striktu līniju starp sportu/mākslu/šovu ir grūti novilkt. …
