Viens no tiem, retajiem pasaules rakstniekiem, kura dzīve un darbi sastāda organiski veselu vienību, tāpēc aplūkojami vienkopus un tikai tā pilnīgi saprotami.
Bairona tēvs, karaliskās gvardijas kapteinis, saukts „trakais Džeks”, īsā laikā izšķierdē savas sievas mantu, pamet to, pēc kam māte viena nododas sava dēla audzināšanai. Astoņus gadus vecu Baironu veselības stiprināšanas nolūkā aizsūta Skotijas kalnājos, kur savvaļā dzīvojot viņam attīstās ārkārtīgi patstāvīgs un spītīgs raksturs, un arī tā primitīvās dabas daiļuma sajūta, kas vēlāk redzama visā viņa dzejā. Kroplās kājas viņam ir no dzimšanas un tās stipri traucēs viņa dzīvē. Bairons iestājas Herovas privātskolā, kur uz neliela pakalna sāk sacerēt savus pirmos dzejoļus. Šis pakalns, kas pacēlās augstu pāri mierīgajam līdzenumam, kur arāji veica savu darbu, kur kriketa komandas izcīnīja savas cīņas, viņam atgādināja Idas kalnu, no kura virsotnes noskatījās dievi mirstīgo pūlēs un cīniņos. Pirmie skolas gadi Baironam paiet ļoti saspringtā konkurencē ar visiem skolas puišiem, kuri atšķirībā no viņa ir pilnīgi veseli. Vēlāk Bairons iestājas Kembridžas universitātē.
No saviem aristokrātiskajiem senčiem Bairons mantoja plašus lauku īpašumus Ņūstidā.
Ņūstida cēlā, tu drupās nu guli,
Ticības cietoksnis, Indriķa gods!
Kareivjus, mukus un dāmas tu glabā,
Daiļš, kas reiz bija, tam nāve nu sods.
Bairons agrā jaunībā sāk patstāvīgu dzīvi, starp citu pavisam patvaļīgi aizbraukdams no Anglijas, apceļodams Spāniju, Maltu, Albāniju, Grieķiju, Mazāziju un Konstantinopoli. Šī ceļojuma sekas ir Čailda Herolda pirmie dziedājumi, kuri dzejnieku padara ārkārtīgi popularu Anglijas aristokrātiskajās literātu aprindās. Bairona laulības ar Izabellu Milbenku ir nelaimīgas, pa daļai arī aiz viņa stūrgalvīgā, neciešamā rakstura; sabiedriskā doma ir šķirtās sievas pusē tā, ka 1816.gadā Baironam atkal jāatstāj Anglija, pēc kam viņam nekad vairs neizdodas to atkalredzēt.…
