Secinājumi
Šausmu filma pamatā ir jebkura filma, kuras mērķis ir nobiedēt skatītāju. Šī biedēšana var notikt ar ļoti daudziem un daţādiem paņēmieniem, klasiskie ir atmosfēra, ko rada gaismojums, mūzika, vide, kā arī šausminoši skati, ko rada ar specefektu, grima u.c. elementu palīdzību. Uzdevums vienlaicīgi ir ne tikai radīt bailes, bet arī riebumu, uzbudinājumu, fiziskas reakcijas, piemēram, zosādu u. c.
Šausmu ţanrs ir filmu kopums, ko vieno pamatelements – spēja skatītāju nobiedēt (vai izpildīt citas šausmu filmas funkcijas: riebums, pretīgums, nelabums u.c.). Ţanrs ir ļoti plašs un principā nav skaidri definēts – tā robeţas ir mainīgas un caurlaidīgas. Līdz ar tehnoloģiju attīstību, auditoriju pieredzi, filmu veidotājiem nemitīgi jāmeklē jaunas iespējas, veidi, kā nobiedēt, šausmināt skatītājus. Šī nepieciešamība arī ţanram liek aptvert jaunus laukus un radīt neskaitāmus apakšţanrus. Gandrīz jebkura mūsdienu šausmu filma ir hibrīds, jo tai piemīt vairāku apakšţanru elementi, tāpēc ir grūtības tos noteikt.
Šausmu filmas skatās, jo tās rada spēcīgas emocijas - gan aptauja, gan pētītā literatūra to apliecina. Tas arī ir lielākais pluss šim ţanram – uzdevums ir radīt emocijas un tapēc tās arī tiek skatītas. Lai gan šausmu filmas sniedz negatīvas emocijas, skatītājs tās uzľem pozitīvi, jo skatītājā ir emocijas par emocijām, nevis patiesas, piemēram, nāves bailes.
Aptaujā lielākā daļa atzina, ka tos vairak biedē tas, ko neparāda, kas sakrīt ar psihoanalīzes aspektu – pārdabisko, kas rada nemiera sajūtu.
Šausmu filmu skatītāju biedē vairāki elementi atsevišķi un tie visi kopā. Bailes izraisa montāţa, mūzika, skaļas, apgaismojums, kameru leņķi un kustība, kostīmi, grims, protams, arī sižets, tā struktūra, tēli un viņu saskarsme, krāsas, paša skatītāja pieredze un intertekstualitāte, specefekti, kā arī tas, ko neparāda, atstājot to iztēlei, kas attiecīgi var radīt vēl lielāku efektu. Atsevišķas filmas koncentrējas uz atsevišķiem elementiem, bet citas izmanto visus kopā, tādējādi piesaistot (vai vismaz cenšas to darīt) plašāku publiku – katrs var atrast kaut ko, kas nobiedētu tieši viņu.
Elementi, kas piesaista un biedē ’’Zāģī’’ pēc semiotiskās analīzes rezultātiem: neziľa, ko rada ļaunā tēls, lelles, maskas, gaismojums; spriedze, ko rada tēlu ierobeţojums laikā un iespējās, kā arī tā tiek konstruēta ar kameras izmantojumu, montāţu, mūziku. Savukārt gandrīz puse aptaujāto uzskata, ka galvenais elements ir mocīšāna un ’’uzdevumi’’. Mazāk nozīmīgi ir Dţons, neziľa, spriedze. Respondentu populārākā atbilde diemţēl nesniedz pietiekoši lielu skaidrību, kas norāda uz nepilnību aptaujas izveidē. Var izdarīt minējumu, ka ar to ir domāti ne tikai asiņainie uzdevumi, lamatas, bet arī tik ļoti svarīgie ārsta, fotogrāfa un Zepa uzdevumi, kas stiepās visas filmas garumā un bija filmai par pamatu. Par to varētu liecināt apakšţanra izvēle respondentu vidū – psiholoģiskais. Protams, arī cilvēka mocīšanu var likt zem psiholoģiskā ţanra, bet tomēr šķiet, ka loģiskāk būtu, ja respondenti ar ’’uzdevumiem’’ un mocīšanu domājuši arī to, ka ārstam ir jānogalina fotogrāfs, lai izglābtu ģimeni; Zepam jānogalina ārsta ģimene un pats ārsts, fotogrāfs, ja ārsts neizpilda uzdevumu.…
