Apdrošināšana – universālais instruments, ko veidoja cilvēce sava īpašuma interešu ekonomiskai aizsardzībai. Mūsdienās bez tā valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku netiek noslēgts neviens darījums, nedarbojas gandrīz neviens uzņēmums. Apdrošināšanas polise ir gandrīz ikvienam cilvēkam. Apdrošināšanas prakse mūsu valstī vēl nav plaši attīstīta. Kam par pamatu – bijušā valsts apdrošināšanas monopols, kas ilgu laiku bija nenozīmīga finanses sistēmas papildinājums. Līdz ar tirgus attiecību attīstību mainās arī mūsu sabiedrības domāšanas veids. Un tomēr joprojām ne visiem skaidra apdrošināšanas jēga un priekš kam tas viss ir vajadzīgs.
Apdrošināšanas vēsture.
Gadsimtiem ilgi cilvēki mēģināja pasargāt sevi un savu darbu no nejaušām briesmām. Tiklīdz cilvēce sāka apgādāties ar īpašumu, kā uzreiz radās raizes par to saglabāšanu. Pilnīgi dabiska bailes izjūta pret stihijas postiem un negaidītiem likteņa pagriezieniem, mudināja meklēt aizsardzības veidu, no to graujošām sekām.
Tā radās apdrošināšana – viena no senākām sabiebrības attiecību kategorijām.
Viesuļi, plūdi, ugunsgrēki, laupījumi un citas briesmas piespieda raizēties katru īpašnieku, kuru rūp sava materiāla labklājība. Tika pamanīts, ka ieinteresētu saimniecību mēdz būt vairāk nekā cietušo skaits no nejaušām briesmām. Uz šā pamata likumsakarīgi radās zaudējumu atlīdzināšanas ideja to solidāra sadalīšana veidā ieinteresētu īpašuma īpašniekiem starpā. Kopš tā laika gadsimtu garumā apdrošināšanas jēga nav mainījusies – solidāra ieslēgta zaudējumu sadalīšana.
Primitīvāka zaudējumu sadalīšanas forma bija naturālā apdrošināšana. Izmantojot graudu, lopbarības un citu produktu rezerves, veidotas no katra cilvēka naturālām iemaksām, sniedza materiālo palīdzību atsevišķām cietušām saimniecībām. Taču līdz ar naudas-preču attiecību veidošanos tās piekāpjas apdrošināšanai naudas formā.…
