Autortiesību attīstība ir lielā mērā saistīta ar darbu pavairošanas iespēju paplašināšanos. Pirmo nozīmīgo impulsu autortiesību attīstībai literatūras jomā deva iespiedtehnikas izmantošana, kas Eiropā attīstījās, sākot ar 15.gadsimtu. tomēr Ķīnā, kur iespiedtehnika pazīstama jau kopš 8.gs., tās izgudrošana neatstāja redzamu iespaidu uz autortiesību attīstību. Tas tiek skaidrots ar tālaika Ķīnas centralizētā politiskā režīma pastāvēšanu un ar to saistīto cenzūru, kuras rezultātā iespieddarbus izmantoja galvenokārt birokrātiskām vajadzībām. Turpretim 15.gs. politiski sadrumstalotajā Eiropā šīs pasaules vareno iespējas kontrolēt iespieddarbu izplatīšanos un to saturu bija ierobežotas, un tas stimulēja literatūras strauju uzplaukumu.1
Tēlotājas mākslas jomā darbu tiražēšana bija pazīstama jau antīkajā pasaulē, it sevišķi Romas impērijā, kur to stimulēja divi iemesli: pirmkārt, imperatoru biežā maiņa mūsu ēras 2.gs., otrkārt, jau agrāk izveidojies paradums pēc imperatora ievēlēšanas visas provincēs izplatīt viņa krūšutēlu, kas atspoguļoja valdnieka sejas vaibstus.
Senajā Romā portreta žanrā bija vērojams pietātes trūkums pret iepriekšējo autoru darbiem. Šāda attieksme valdījusi arī romiešu tiesībās, kurās tomēr velti meklēt kaut vai vāju autortiesību atspulgu. Tā. Piemēram, gadījumā, ja mākslinieks vai meistars kaut vai aiz pārskatīšanās apgleznojis citai personai piederošu materiālu, tad strīds par īpašuma tiesībām izšķirams par labu materiāla, nevis apgleznotāja interesēm. Līdzīgā kārtā vēl viduslaikos pārveidoja iepriekšējo mākslinieku darbus, īpaši nerēķinoties ar kaut kādām izņēmuma tiesībām. Šī iemesla dēļ mēs joprojām nevaram būt pilnīgi droši par atsevišķu slavenu darbu autoriem, kā arī par to, vai šie darbi līdz mūsdienām nonākuši nepārveidoti. Par likumdošanu autortiesību jomā var sākt runāt tikai, sākot no Lielās franču revolūcijas laika. Darbu jēdziens pakāpeniski paplašinājies atbilstoši tam, kā attīstījušās jaunas darbu izgatavošanas metodes un tehnoloģijas.…
