Pirmais pasaules karš (1914 – 1918) būtiski mainīja ģeopolitisko situāciju Eiropā un pasaulē. Kara rezultātā beidza pastāvēt Vācijas, Austroungārijas, Krievijas un Turcijas impērijas. Uz to drupām veidojās virkne jaunu nacionālu valstu: Somija, Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, Čehoslovākija, Austrija, Ungārija u.c.
Visās Eiropas valstīs, izņemot Krieviju, valsts pārvaldes forma bija demokrātiska, jo demokrātija tika augstu vērtēta sabiedrībā. Demokrātiskās sabiedrības bija uzvarējušas monarhistiskos režīmus, un demokrātiskā sabiedrībā katrs pilsonis baudīja politiskās un saimnieciskās darbības brīvības. Tūlīt pēc kara turpinājās sabiedrības tālāka demokratizācija – politiskās tiesības ieguva arī sievietes. Tomēr demokrātijas spēks visās valstīs nebija vienāds, to ietekmēja iekšpolitiskā stabilitāte katrā valstī.
Tradicionālās demokrātijas valstis bija Lielbritānija, ASV, Francija, Skandināvijas valstis u.c., kurās demokrātija bija izveidojusies un nostiprinājusies jau 19. gs. Katrā valstī bija izveidojušās noteiktas politiskās darbības tradīcijas, darbojās stabilas politiskās partijas un bija izstrādāts mehānisms, kā pārvarēt pretrunas sabiedrībā un kā saskaņot dažādu grupu intereses. Plašs iedzīvotāju slānis piedalījās valsts pārvaldē. Tā kā sociālās pretrunas pamatos bija atrisinātas, tad 20. un 30. gados turpinājās reformas, kuras bija vairāk ekonomiska un sociāla rakstura: tika saīsināta darba diena līdz 8 stundām dienā, pakāpeniski palielinātas strādājošo algas, risināti bezdarba jautājumi, ļāva darboties arodbiedrībām, tika veidotas sociālās palīdzības sistēmas. Katrā valsī bija atšķirīgs reformu īstenošanas veids. Veiktās pārmaiņas sekmēja nemainīgu iekšpolitisko situāciju demokrātiskajās valstīs.
Jaunajās valstīs uzreiz pēc kara izveidojās demokrātiska valsts pārvalde – republika. Visi iedzīvotāji guva iespēju piedalīties valsts pārvaldē. Tomēr Austrumeiropas jaunajās valstīs trūka politisko tradīciju, politiskās partijas bija tikko noformējušās un uzsākušas darbu. Demokrātija bija pārāk idealizēta. Sākotnēji sabiedrība dzīvoja uzvaras un panākumu eiforijā. Tomēr pēckara apstākļi – izpostītā tautsaimniecība, naudas trūkums, inflācija, bezdarbs un citas problēmas izrādījās pārāk nopietnas, un demokrātiskās valdības nespēja tās atrisināt. Tauta bija vīlusies. Jaunajās valstīs politiskās partijas ieslīga savstarpējos strīdos. Sabiedrības prasības kļuva arvien kategoriskākas, radikālākas, bet lielu atsaucību ieguva ideja par „stipro roku”, kura palīdzētu pārvarēt pretrunas sabiedrībā, nodrošinātu saimniecības uzplaukumu un saglabātu vienotu nāciju. Daudzi ticēja, ka tikai ar spēku iespējams atrisināt izveidojušās problēmas. Austrumeiropas valstīs tas noveda pie autoritārisma – politiskā režīma, kurā valda dominējoša elite, kas, sargādama savu bagātību un varu, apspiež politiskos pretiniekus un presi. Pret darbību, kas tieši neapdraud tās drošību, elite izturas iecietīgi, pat ļaudama pastāvēt atsevišķiem politiskiem konkurentiem, piemēram, arodbiedrībām vai partijām, tiesa gan, stingrā kontrolē.…
