Demokrātijas konsolidācijas process mūsdienu pasaulē ir diezgan izplātīts. Gandrīz visu pasaules valstu līderi šodien cenšas panākt to, lai viņu valstī attīstītos tieši demokrātiskais režīms, nevis kaut kāds cits. Autoritārisms un totalitārisms vairs negūst nekādu atbalstu no visattīstītāko valstu līderu puses. Amerikas Savienotām valstīm demokrātijas konsolidācijas nepieciešamība kļūst par attaisnojumu katram nākošam viņu karam. Savukārt, tas, ko mēs pašlaik redzam Eiropā, vispār, var būt nosaukts par demokrātijas popularizācijas un demokratizācijas ieviešanas procesu katrā valstī. Eiropas Savienības primārais prasījums katrai valstij, kura vēlas iestāties šajā organizācijā – ir demokrātiskā režīma ieviešana un demokrātijas konsolidācijas kā tādas šajā valstī. Demokrātija kā tāda ir viens no visbiežāk lietojamiem jēdzieniem mūsdienu pasaulē. Rodas pat tāda sajūta, ka galvenais, ko valstij ir pirmkārt jāsasniedz ir demokrātijas parādīšanos. Vairākums pasaules valstu līderu runā tikai par to, ka galvenais valdības uzdevums ir demokrātijas ieviešana valstī.
Tomēr, cik patīkami un cik skaisti tas neizklausītos, ne visās valstīs demokrātijas konsolidācijas process noriet tik efektīvi un bez problēmām. Es pat teiktu, ka ne katrā valstī, kur politiskie spēki par savu galveno politisko mērķi izvēlējās demokrātijas attīstības veicināšanu valstī, demokrātijas konsolidācija, vispār, ir iespējama.
Manuprāt, mūsdienās tādās valstīs kā, piemēram, Itālija, Krievija vai Latvija demokrātijas konsolidācijas process nevar būt tik efektīvs un tik sekmīgs vēl vismaz kādus 10-15 gadus. Man gribētos pievērst uzmanību katrai no šīm valstīm un pierādīt, ka tas tā patiešam ir.
Itālija
Itālijas gadījums, manuprāt, ir viens no visinteresantākajiem šinī ziņā. Es uzskatu, ka demokrātijas lūzums sākās 1994. gadā de jure, bet sākot no 1975. gada Itālijā demokrātijas drauds tikko sācis attīstīties de facto.
…
