Autobiogrāfiski atmiņu tēlojumi latviešu literatūrā

Vislielāko šausmu sajūtu laikam raisa tieši tās nelielās detaļas. Iedomājieties piecgadīgu bērnu, kas ir svētās šausmās par to, ka mamma dārzā izravē nezāles, jo tad taču nebūs, ko ēst. Šādu detaļu romānā netrūkst un kopējais iespaids lasītāju nogāž gar zemi.
Īpaši jāpiemin valoda, lai arī pārsvarā tā ir piepacelti poētiska, vietām tā ir arī patīkami netīra un dzīvelīga, pilna ar aizguvumiem no krievu valodas, kāda tā kādreiz patiešām arī bija. Grāmatas beigās ir pievienoti vārdu skaidrojumi, kas varētu būt noderīgi lasītājiem, kas nepārvalda svešvalodas.
“Ciemiņi ir ziņkārīgi, viņi prasa arī Laurai, bet Laura zina, ka par Sibīriju runāt nedrīkst. Zina, un viss. Par Sibīriju nekad, nekur un nevienam stāstīt nedrīkst! Kāpēc? Tāpēc, ka tāpat neviens nesapratīs, tāpēc, ka tāpat neviens neticēs, skaidroja Tētis. Tāpēc, ka normāls cilvēks to nemaz nevar saprast. Domās, ka mēs paši neesam normāli, skaidroja Mamma. Tomēr, pats galvenais, — sumpurņu dēļ. Tas Laurai jāielāgo un jāzina kā pieci pirksti. To, ka sumpurņi negrib, lai kāds runātu par Sibīriju. Sumpurņi grib Sibīriju noslēpt kā kaķis savu sūdu. Sumpurņiem ir acis un ausis visur. Ja runās par Sibīriju, tad sumpurņi noķers un aizsūtīs atpakaļ.”
Grāmatas centrālā ass ir piecgadīgās Lauras un viņas vecāku – 1941.gada jūnijā izsūtīto bērnu - traumatiskā pieredze, kas tik daudzus gadu desmitus ģimenes iekšienē glabāta un klusēta. Ar bērna acīm skaudrums vēl satriecošāks – nepārejošas bailes no bada, bailes no vēlreizējas izsūtīšanas.
2013. gadā saņēma balvu literatūrā kā labākais prozas darbs;
Latvija – sapņu zeme, grāmatā atspoguļota īpaša mīlestība, lepnums pret valsti;
Atspoguļo cik grūti ir atgriesties savā zemē.
…