Par sava darba tēmu studiju kursā „Ievads speciālajā pedagoģijā” esmu izvēlējusies tēmu - „Autisms”.
Mūsdienās attieksme pret cilvēkiem ar garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem ir ļoti atšķirīga – to nosaka, piemēram, sabiedrības morālie, reliģiskie un filozofiskie uzskati.
Manuprāt, bērns ir skaistākais, kas cilvēku dzīvē var ienākt, jo bērns ir tas, kas cilvēku attīstībā sniedz neaizstājamas sajūtas un liek uz dzīvi paskatīties ar citādāku skatienu. Man tuvāks ir uzskats, ka bērni paši izvēlas savus vecākus sev vien zināmajā laikā un atnāk pie viņiem - arī sev vien zināmajā laikā. Vēl neieņemto bērnu dvēselītes stāv pie vecāku galvas un gaida, bet atnāk otra, pagriež to nost un piedzimst pirmā. Atnāk bērniņš tādā karmiskā stāvoklī, kādu vecāki ir nopelnījuši. Tātad bērns vecākiem ir jāuztver kā dāvana un tai pat reizē arī kā pārbaudījums, jo tieši viņiem no Augstākās Varas ir uzticēts būt blakus mazajam cilvēkam viņa dzīves ceļā...
Jāatzīst, ka man, studējot pedagoģiju, pirmo reizi nācās dzirdēt par autismu un autiskiem bērniem. Protams, zināju, ka ir ļoti noslēgti cilvēki, kuri maz kontaktējas ar apkārtējiem, bet nespēju pat iedomāties, ka bērniem ar autismu dzīve ir tik ļoti sarežģīta un problemātiska.
Manuprāt, autisma bērniem ir nepieciešams liels atbalsts un patiesa mīlestība, viņiem jāveltī daudz laika un spēka. Protams, vecākiem uzzinot, ka viņu bērns ir autisks bērns, visa dzīve pārvēršas un neparedzēti izmainās, nekas vairs nav tā, kā bijis iepriekš. Lielākajai daļai bērnu vecāku šāds notikums var izvērsties pat par dziļu garīgu krīzi. Tomēr, kad pirmais apmulsums un šoks ir pārvarēts, vecākiem būtu jācenšas uzzināt kaut ko vairāk par ārstēšanās iespējām, kā arī par to, kā organizēt un veidot dzīvi ikdienā.…