"Saprātīgie puteklīši, kuros Mūžīgajai būtnei labpaticis parādīt savu izveicību un varenību, jūs, bez šaubām, baudāt skaidrus priekus uz savas planētas; jo, tā kā jums ir tik maz matērijas un jūs šķietat kā tīri gari, jūs droši vien pavadāt savu dzīvi mīlot un domājot; tā ir īsta garu dzīve. Es nekur neesmu redzējis īstu laimi, bet tā, bez šaubām, atrodama šeit." Pie šiem vārdiem visi filozofi kratīja galvu; un viens no viņiem, būdams vaļsirdīgāks nekā pārējie, atklāti atzinās, ka, izņemot nelielu skaitu visai maz ievērotu iedzīvotāju, visi pārējie esot neprātīgo, neliešu un nelaimīgo pulks. "Mums ir vairāk matērijas, nekā mums tās vajadzīgs," viņš teica, "lai darītu daudz ļauna, ja ļaunums nāk no matērijas, un pārāk daudz gara, ja ļaunums nāk no gara. Vai jūs, piemēram, zināt, ka šajā brīdī, kad es ar jums runāju, ir simttūkstoš mūsu sugas neprātīgo cepurēs, kuri nogalina simttūkstoš citu dzīvnieku turbānos vai arī tie nogalina viņus, un ka tā rīkojas gandrīz uz visas Zemes kopš neatminamiem laikiem?" Sīrijietis nodrebēja un jautāja, kāds iemesls varētu būt tik briesmīgiem strīdiem tik vārgu dzīvnieku starpā.
"Jautājums ir par dažām dubļu kaudzēm," teica filozofs, "kas ir tik lielas kā jūsu papēdis. Ne jau tādēļ, ka no cilvēku miljoniem, kas tur ļaujas nokauties, kaut vienam šīs dubļu kaudzes būtu vajadzīgas. Svarīgi tikai zināt, vai tā piederēs kādam zināmam vīram, ko sauc par sultānu, vai arī kādam otram, ko, es nezinu kāpēc, sauc par Cēzaru. Nedz viens, nedz otrs nekad nav redzējis un neredzēs mazo zemes gabaliņu, par ko te ir runa, un gandrīz neviens no šiem dzīvnieciņiem, kas viens otru nonāvē, nekad nav redzējis to dzīvnieku, kura dēj viņi kaujas."…