VIII un IX. gs. Viduseiropā un Austrumeiropā dzīvojošās slāvu ciltis apvienojās valstīs. Pirmie slāvu kristīšanas mēģinājumi aizsākās VIII gs. beigās. Par ietekmi reģionā sacentās Romas un Konstantinopoles baznīcas. IX gs. franku valsts kaimiņos izveidojās Lielmorāvijas valsts, kas aptvēra mūsdienu Čehiju, Slovākiju, daļu Ungārijas, Vācijas un Polijas teritorijas. Viens no tās pamatlicējiem, kņazs Rostislavs (846 - 870), pieņēma kristietību. Baidīdamies no franku valsts ietekmes pieauguma, viņš aicināja sludinātājus no Bizantijas. 863. g. ieradās divi sludinātāji: Metodijs un Konstantīns, kurš pēc iestāšanās klosteri pieņēma vārdu Kirils. Kirils izveidoja slāvu alfabētu, bet Metodijs no grieķu valodas senslāvu valodā pārtulkoja Bībeli.
Vēlāk Lielmorāvijas valdnieki pārorientējās uz Romas baznīcu, Kirila un Metodija skolniekus padzina. 906. g. Lielmorāvijas valsti iznīcināja ungāri. Xgs. Viduseiropā izveidojās trīs jaunas kristīgās valstis, kas iekļāvās Romas Katoļu baznīcas sfērā.
X gs. otrā pusē Meško I (ap 960 - 992) izveidoja Polijas vakti. Uzplaukumu Polija piedzīvoja Meško I dēla Boļeslava I Drošsirdīgā valdīšanas laikā (992 - 1025).
Polijas valsts sastāvēja no vietējo kņazu vadītām kņazistēm. Karaļa galvenā funkcija bija karaspēka komandēšana un tiesas spriešana. Sākumā tiesāja karalis personīgi, vēlāk tika izveidotas tiesu instances. Pastāvēja karaļa padome, Boļeslava I laikā tie bija 12 karaļa draugi un padomnieki. Pilsētās vara piederēja karaļa ieceltam pārvaldniekam - vasalim, kuram bija pakļauti vietējie bruņotie spēki. Savā pilsētā viņš pildīja arī tiesneša funkcijas. Pilsētnieki un feodāli atkarīgie zemnieki maksāja nodokļus. Karaļa Meško vara balstījās uz karadraudzi, arī vietējiem kņaziem bija savas karadraudzes.…
