Sēnes kopš seniem laikiem ir izmantotas pārtikā, un tām ir bijusi nozīmīga vieta pirmatnējā vācēja un mednieka ēdienkartē. Jau senākajos rakstītajos avotos sēnes ir pieminētas kā svarīga sastāvdaļa gan Austrumu tautu, gan arī senās Grieķijas un Romas kulinārijā. Taču jau sirmā senatnē sēnes ir izmantotas arī politikas un varas jautājumu risināšanā. Tā, piemēram, literatūrā lasāma versija par to, ka 1. gs. pēc Kristus senajā Romā tās valdnieku Klaudiju ar sēnēm noindēja viņa otrā sieva Agripina, lai nodrošinātu valsts troni savam pirmās laulības dēlam Lūcijam Domicijam (vēlākajam ķeizaram Neronam).
Sēnes ir pielietotas arī dažādos rituālos kā apreibināšanās un halucināciju izraisošs līdzeklis. Ļoti plaši šādiem nolūkiem tās izmatoja Amerikas indiāņi, un nomaļākos Dienvidamerikas mūžamežu nostūros tās izmanto vēl šodien. Dažu tautu folklorā sēnes ir minētas kā auglības simbols.
Mūsdienās, tāpat kā senatnē, sēnēm ir nozīmīga vieta arī tautas medicīnā. Taču sēnes izmanto ne tikai tautas medicīnā. Arī zinātniskajā medicīnā no sēnēm izdalītās vielas ieņem nozīmīgu vietu slimību profilaksē un ārstēšanā. No sēnēm izdalītās vielas ir labi imūnstimulatori, bet gaileņu ekstrakts tiek uzskatīts par vienu no labākajiem preparātiem, kas atbrīvo barības traktu no kancerogēnajām vielām, kas izraisa ļaundabīgos audzējus.
Sēnes ir piesaistījušas cilvēka uzmanību arī ar savu noslēpumainību un neprognozējamību. Vienu dienu, ejot pa mežu, tajā redzam tikai sūnas, papardes, zāli un sīkus krūmiņus. Pēc pāris dienām no sūnām jau izlīdušas bērzlapju spilgtās cepurītes, dzeltenās gailenes, brūnganās baravikas, oranžās apšu bekas – it īpaši tad, ja pēc sausāka perioda ir uzlijis lietus. Tāpat mēdz būt, ka vairākus gadus pēc kārtas nav nevienas baravikas, bet tad negaidot tās priecē sēņotājus visu vasaras otro pusi.
…
