“Aukstajam karam” piemita daudzas īsta kara iezīmes – ideoloģiska cīņa, propaganda, spiegošana, lielu ieroču rezervju uzkrāšana, militāras savienības. Tomēr tas nepārvērtās par abu galveno lielvalstu – ASV un PSRS – tiešu militāru sadursmi, lai gan vairākkārt tā bija pilnīgi iespējama. Abas lielvalstis “aukstā kara” laikā bija iesaistītas daudzos “karstajos” konfliktos, bet tās centās izvairīties no tiešas konfrontācijas.
Situāciju pasaules politikā labi raksturo fragments no Trumena doktrīnas (fragmenti no ASV prezidenta H. Trumena runas Kongresā 1947. gada 12. martā).
“Šajā pasaules vēstures attīstības brīdī gandrīz vai katrai nācijai jāizdara izvēle starp divām alternatīvām dzīves formām. Diemžēl pārāk bieži šī izvēle nav brīva. Vienas dzīves formas pamatā ir vairākuma griba, un to raksturo brīvas institūcijas, valdība, kas pārstāv pilsoņus, brīvas vēlēšanas, personīgās brīvības garantijas, vārda un ticības brīvība un brīvība nebūt politiski apspiestiem. Otras dzīves formas pamatā ir mazākuma griba, ko tas varmācīgi uzspiež vairākumam. Tās pamatā ir terors un apspiešana (..).”1
Trumens skaidro situāciju, kādēļ pasaulē radās situācija, kad iestājās karš.
Visa pasaule apzinājās, ka draud konflikts, taču cerēja, ka abas “super power” valstis nenonāks līdz tiešai militārai sadursmei. Šī iespējamā sadursme nestu lielus zaudējumus abām pusēm un, protams, visai pasaulei.
Bija vairāki “aukstā kara” cēloņi: 1) Padomju Savienība ieguva ietekmi pār Austrumeiropu; 2) bijušo sabiedroto nesaskaņas Vācijas jautājumā galu galā beidzās ar Vācijas sašķelšanos divās valstīs; 3) nacistiskās Vācijas sakāve un Francijas un Lielbritānijas ietekmes samazināšanās radīja Eiropā varas vakuumu, kuru aizpildīja ASV un PSRS.
“Aukstā kara” laikā pastāvējušo starptautisko sistēmu mēdz saukt par bipolāru (divpolāru). Tas nozīmē, ka šajā laikā pasaulē dominēja divas vadīšanas lielvalstis jeb superlielvalstis – ASV un PSRS. Abām bija sabiedrotie un no tām atkarīgas valstis. Ikvienu PSRS panākumu starptautiskajā arēnā ASV uzskatīja par savu sakāvi – un otrādi.
Bipolaritāte1 nebija absolūta. 60. gados parādījās dažas daudzpolaritātes (multipolaritātes) iezīmes. Veidojās nepievienošanās kustība, kas deklarēja, ka tā nevēlas pievienoties nevienam blokam. Uz Padomju Sabiedrībai līdzvērtīgu lomu sāka pretendēt Ķīna, bet Japāna un Eiropas Kopiena kļuva par ASV ekonomiskām konkurentēm un daudzos gadījumos sāka ieņemt neatkarīgu nostāju. Francija mēģināja apstrīdēt ASV vadošo lomu Eiropā. Tomēr ASV un PSRS vadošā loma pasaulē saglabājās.
Divu sistēmu konfrontācijas ideoloģiskais pamats. Abas konfliktā iesaistījās puses – ASV un PSRS – un to sabiedrotie apzinājās, ka tā ir divu politisko sistēmu un ideoloģiju sadursme – komunistiskā totalitārisma, kas cilvēkiem bija atņēmis gandrīz visas politiskās un ekonomiskās brīvības, sadursme ar demokrātiju un tirgus ekonomiku, kas balstīta uz privātīpašumu un brīvu konkurenci.…
