Vissvarīgākā ģenētikas likuma praktiskās pielietošanas nozare ir selekcija. Mūsdienās pārtikas ieguvei, kā arī dažādu rūpniecības produktu un medikamentu ražošanai cilvēks izmanto desmitiem dzīvnieku, augu un mikroorganismu sugu. Formas, kuras audzē cilvēks, gandrīz pēc visām pazīmēm krasi atšķiras no saviem savvaļas senčiem. Šīs cilvēkam izdevīgās atšķirības retušās tādēļ, ka cilvēks ilgstoši virzījies un veicinājis šo formu evolūciju sev vēlamā virzienā, t. i., veicis selekciju. Vārds „selekcija” cēlies no latīņu „selectio ”- izlase. Selekcija ir gan zinātnes, gan lauksaimniecības ražošanas nozare un māksla.
Selekcijas kā zinātnes uzdevums ir noskaidrot cilvēka vadītās sugas specifiskās likumsakarības, izstrādāt metodes, kas dod iespēju radīt jaunas un uzlabot esošās augu, dzīvnieku un mikroorganismu formas. Selekcijas kā lauksaimniecības nozares uzdevums ir šo darbu veikt praktiski. Selekcijā var atrast arī mākslas elementus, jo izcilākie selekcionāru sasniegumi pēc to radītā estētiskā iespaida ir pielīdzināmi mākslas darbiem, vienalga, vai tie būtu domāti praktiskai izmantošanai, vai arī tie ir dekoratīvas formas.
Ģenētika ir selekcijas zinātnes galvenais teorētiskais pamats, taču bez tam selekcijā izmanto arī citu bioloģijas nozaru- fizioloģijas, bioķīmijas, ekoloģijas, morfoloģijas, kā arī ražošanas tehnoloģijas zinātnes sasniegumus. Kā katrai zinātnei, arī selekcijai ir savs pētījuma objekts- organismu vadītās evolūcijas likumsakarības. Selekcijā ietilpst sekojošās sīkākās sastāvdaļas:
1) mācība par selekcijas izejmateriālu,…