IEVADS.
Savā darbā es gribu paskatīties uz darba meklēšanas problēmu. Un pēdēja kursa studenti – tie ir cilvēki, kuri doma, kur strādāt, kad būs pabeigts ceturtais kurss un aizstāvēts bakalaura grāds. Viņiem uz rokas būs diploms, būs zināšanas un kāda prakse par kādu noteiktu profesiju. Un tad priekšā būs jautājums, kur tālāk iet, kur strādāt, kur meklēt darba vietu. Un mūsu sarežģītājā laikā, kad visa pasaule mēģina savaldīt ekonomisko krīze, kad gandrīz visos nozares gan uznemejdarbībā, gan valsts institūcijas, gan zinātnē darbība ir vai sašaurināta, samazinot darbinieku štatu, vai vispār apturēta uz nenoteiktu laiku. Visā pasaule jau miljoni cilvēki ir atlaisti no darba. Tapāt arī Latvijā jau tūkstoši speciālisti palikuši bez darba. Un viņi ir profesionāli, ar gadiem nopelnīto pieredze, ar zināšanām kā risināt specifiskas problēmas, ar jaunam idejām, kuri grib un gatavi atgriezt atpakaļ savas pozīcijas darbu tirgū. Vai pēdēja kursa studenti pēc izlaiduma būs spējīgi cīnīties ar tādiem konkurentiem? Kam darba devēji atdos priekšrocību? Un vispār- kādas prasības ir tagad no darbinieka? Kādas profesijas tagad būs vairāk pieprasītas darba tirgū?
Tādus jautājumus es gribu apskatīt un noskaidrot savā kursa darbā, kur objekts būs pēdējo kursu studenti un darba devēji dažādās nozarēs, kas saistošas ar sociālas zinātnēm, dabas zinātnēm un inžinieru- zinātņu jomā. Par priekšmetu būs attieksme pret darba tirgu piedāvājumu, bet arī gan pēdēja kursa studentiem, gan darba devējiem. Mans mērķis ir izpētīt un salīdzināt pēdēja kursa studentus viedokļus par darba tirgu piedāvājumiem atbilstoši iegūtai specialitātei un noskaidrot darba devēju domas par augstskolu beidzēju iespējam darbā tirgū.
Hipotēze: studentiem grūti orientēties darba tirgū un nav pārliecības , ka atradis darbu savā specialitātē, bet darba devējam nav pārliecības par iespējam atrast vajadzīgo speciālistu.
Bet kā darba uzdevumi būs apskatīt jautājumus:
1. Iepazīties ar darbu un darba tirgu socioloģiskajiem aspektiem;
2. Iepazīsties ar analoģiju darba tirgus piedāvājumu Latvijā;
3. Aptaujāt pēdēja kursa studentus un darba devējus;
4. Salīdzināt viedokļus un dot ieteikumus studentiem.
1. DARBS KĀ SOCIĀLAIS FENOMENS.
Darbs ir galvenais un nemainīgais cilvēka dzīves pastāvēšanas dabisks nosacījums, jo tā ir mērķtiecīga darbība, kuras procesā cilvēki ar darba rīku palīdzību iedarbojas uz dabu un izmanto to ar mērķi radīt priekšmetus, kas nepieciešami savu vajadzību apmierināšanai. Tādēļ darbs pastāv kā fundamentāls sociāls faktors, kurš nosaka visus sabiedrības dzīves virzienus visos tās attīstības vēsturiskajos posmos. Tieši darbs nosaka sabiedrības ekonomisko darbību un sociālo struktūru, varas sadalīšanu, cilvēka sociālās personības faktorus (ģimene, skola, darba kolektīvs u.c.), kultūru, bet lielākā pakāpē tas ietekmē cilvēka dzīves veidu un labklājības līmeni. Mūsu sabiedrības sociāli-ekonomiskā iekārta pašlaik pārdzīvo būtiskas pārmaiņas. Šajā sakarā pieaug interese par to, kāda ir cilvēku attieksme pret savu darbu.
…
