Lai izprastu augsnē noritošos procesus, piesārņojuma pārvērtības un ietekmi, svarīgi analizēt ne tikai vidi piesārņojošo vielu sastāvu un iedarbības veidu, bet arī dabiskas izcelsmes vides komponentus. Nozīmīgāko lomu vidē spēlē dabiskas izcelsmes organiskas vielas, no kurām pēc izplatības nozīmīgākās ir humusvielas (HV). Tās ir sastopamas augsnē, dabas ūdeņos, upju, ezeru un jūras sedimentos, brūnoglēs, oglēs, un citos dabīgos materiālos kā ķīmisku un bioloģisku pārvērtību rezultāts. Humusvielas veidojas galvenokārt vidē esošo mikroorganismu un fermentu ietekmē, sadaloties dzīvajiem organismiem vai to metabolītiem. Otrs svarīgākais humusvielu veidošanās mehānisms ir vidē noritošās kondensācijas reakcijas, HV sintēze no mazmolekulāriem organiskiem savienojumiem. Humusvielas sastāda lielāko daļu no augsnes organiskajām vielām, tādēļ tām ir nozīmīga ietekme uz vidē noritošajiem procesiem un oglekļa ģeoķīmisko apriti.
Saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem humusvielu makromolekulu pamatsastāvā ietilpst kondensēti aromātiski gredzeni, lignīnu struktūras elementi, alkilaromātiskas struktūras, fenoli, hinoni, kas savā starpā ir saistīti ar alifātiskām, skābekli, slāpekli vai sēru saturošām ķīmiskajām saitēm.
Parasti humusvielas raksturo pēc to ķīmiskajām īpašībām, izdalīšanas vai frakcionēšanas metodēm un literatūrā ir atrodamas dažādas HV definīcijas (Stevenson 1982, Thurman 1985, Aiken et al. 1985, u.c.). Tomēr par precīzākajām, kā arī literatūrā visbiežāk lietotajām, ir uzskatāmas divas definīcijas. F. I. Stīvensons (Stevenson 1982) HV aprakstījis pēc to ķīmiskajām īpašībām kā : “fizikāli un ķīmiski heterogēnus savienojumus ar plašu krāsu spektru (no dzeltenas līdz melnai) un relatīvi augstu molekulmasu, ar alifātisku un aromātisku dabu. Tās veidojušās sekundārās sintēzes (humifikācijas) rezultātā, satrūdot un transformējoties biomolekulām, kas veidojušās no atmirušiem organismiem un iedarbojoties mikroorganismiem uz organiskajām atliekām.”…
