Augsnes degradācija

IEVADS
Augsne ir nozīmīgs vides komponents un viens no nozīmīgākajiem atjaunojamiem Latvijas dabas resursiem. Augsne ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka zemes lietojumveidu diferenciāciju, kā arī augu seku maiņu lauksaimniecībā izmantojamās zemēs. Lauksaimniecībā izmantojamās zemēs dominē velēnu podzolaugsnes, kas kopā ar velēnu podzolētām virspusēji klejotām augsnēm aizņem 54% no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Visauglīgākās augsnes (velēnu karbonātaugsnes un brūnaugsnes) Latvijā izplatītas Zemgales līdzenumā. Augsnes segas lielā dažādība ir viens no faktoriem, kas nosaka zemes izmantošanas mozaīku augstienēs. Latvijā ir novērojami augsnes degradācijas procesi, kurus izraisa augsnes paskābināšanās, organisko un augu barības vielu samazināšanās augsnē un citi procesi. To veicinājusi vienveidīga augmaiņa un organiskā mēslojuma trūkums (laika posmā 1990.-1997. gados samazinājums par 73%). Latvijā ir novērojama augsnes ūdens un vēja erozija. Negatīvu ietekmi uz augsni rada ietekme no piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām. Par piesārņojuma avotiem jāuzskata sadzīves atkritumu izgāztuves, degradētās teritorijas - bijušo kolhozu un padomju saimniecību minerālmēslu noliktavas, bijušās un esošās degvielas uzpildes stacijas, nerekultivētās derīgo izrakteņu ieguves vietas, kokapstrādes cehi un zāģskaidu izgāztuves un tml. [7].
Augsnes degradācija veidojas pārsvarā no:
• erozijas un organisko vielu zuduma;
• sablīvēšanās, lietojot smago tehniku;
• piesārņojums, kas rodas no pesticīdiem un minerālmēsliem (nitrāti un fosfāti);
• saindēšanās no amonjaka emisijas.
…