1. Audzināšanas un mācīšanās mērķis un uzdevums mūsdienās.
Mūsdienās pedagoģiskā doma ir aktīvi un mērķtiecīgi vērsta uz pastiprinātu teorijas izpēti un prakses bagātināšanu. Audzināšana ir mūžīga: tā radās līdz ar cilvēces rašanos un pastāvēs, kamēr vien pastāvēs cilvēce. Cilvēkos audzināšanas un mācīšanas pieredze ir veidojusies un uzkrājusies gadu miljoniem ilgā laika plūsmā. Tā pārgājusi no paaudzes paaudzē. Šī pieredze tikusi papildināta ar atklājumiem un jaunradi, vienlaikus atmetot novecojušo, nevajadzīgo.
1.1. Audzināšanas mērķis un uzdevumi
Audzināšana ir personības attieksmes veidošana pret apkārtējās dabas un sociālās vides objektiem. Audzināšanas mērķa problēma pedagoģijas teorijā un audzināšanas praksē ir risināta gadu simteņiem ilgi. Galvenais rādītājs vienmēr bijis sabiedrības un valsts intereses. Visu attieksmju kopums veido personības nostāju. Tai jāatbilst kā personības, kā arī sabiedrības interesēm. Audzināšanā ir nepieciešams izvirzīt konkrētus un aktuālus audzināšanas uzdevumus. Šie uzdevumi vienlaikus raksturojami un risināmi divos savstarpēji saistītos darbības veidos. Šie veidi ir sociālais un psiholoģiskais veids. Sociālais veids izvirza konkrētus apkārtnes objektus un nosaka nepieciešamo attieksmi pret tiem. Psiholoģiskais veids liek noteikt personības satura elementu nozīmi mijiedarbību attieksmju veidošanās procesā. Vienlaikus attiecīgo personības īpašību attīstība kļūst arī par audzināšanas pašmērķi. Personības attieksmes pret apkārtni ir daudzveidīgas un sarežģītas, tāpēc var būt dažādi audzināšanas uzdevumi. Svarīgākie no tiem ir:
1. intelektuālā audzināšana;
2. apziņas ievirze;
3. pilsoniskā audzināšana;
4. darbaudzināšana;
5. ekonomiskā audzināšana;
6. ekoloģiskā audzināšana;
7. tikumiskā audzināšana;
8. ievirze disciplīnā;
9. estētiskā audzināšana;
10. fiziskā audzināšana;
11. ievirze ģimenes dzīvē.
…