Ģimenes loma personības attīstībā
Ģimenē saņemtās audzināšanas un attiecību pieredzes loma rakstura un personības attīstībā netiek apstrīdēta. Un tomēr nereti cilvēkiem, kuri vēršas pie psihologa pēc konsultācijas, ir grūti pieņemt, ka viss nepatīkami pārsteidzošais bērnā ir lielākā mērā saistīts ar vecāku ietekmi nekā paša bērna personiskajām īpatnībām. Viņa zemapziņu negatīvi ietekmē vecāku problēmas, dzīves veids, kā arī tas, no kā tie savā dzīvē atsakās, atmosfēra ģimenē, atklātības un patiesuma trūkums, audzināšanas metodes, vecāku neapzinātie kompleksi un rakstura īpatnības. Bieži vien, dzīvojot kopā bērna dēļ, vecāki neapzināti risina tikai savas problēmas.
Vairāki personības attīstības pētnieki secinājuši, ka personība attīstās pakāpeniski, izejot vairākas attīstības stadijas.
Atkarībā no apstākļiem un audzināšanas, kas konkrētajā dzīves periodā piedzīvoti, personība iegūst sociāli pieņemamas, veselumu stiprinošas iezīmes, vērtības, ievirzes vai arī tieši otrādi – iestrēgst attīstībā vai iegūst iezīmes, kas apdraud harmonisku funkcionēšanu (attīstību?). Z. Freids uzskatīja, ka veiksmīgu stadiju nomaiņu bērna attīstībā (respektīvi, attīstību) nosaka divi faktori: iegūtā frustrācija (nespēja sasniegt nozīmīgu mērķi un apmierināt savas vajadzības) un saņemtās rūpes, mīlestība. Piemēram, ja bērna agrīnajā attīstības stadijā instinktīvās vajadzības (zīšana, košana) netiek apmierinātas, rodas frustrācija, un attīstība tiek kavēta. Toties, ja bērns saņem pietiekami daudz mīlestības un rūpju, attīstība noris sekmīgi. Pēc Freida – jau zīdaiņa vecumā nostiprinās tādas iezīmes kā dzīvesprieks, optimisms vai pesimisms, kā arī uzticība, tieksme ķildoties, tendence dominēt, ekspluatēt citus, apmierinot savas vajadzības. Līdz 3 gadu vecumam nostiprinās tādas iezīmes kā ietiepība, skopums, punktualitāte, pedantisms, sadistiska cietsirdība.
Plaši pazīstama ir Ē. Ēriksona personības attīstības teorija, kurā pierādīts katra vecumposma attīstības uzdevums un vecāku attieksme, kas vajadzīga, lai bērnam izveidotos nepieciešamās iezīmes. Tā, piemēram, patstāvības veidošanās notiek līdz 3 gadu vecumam, kad bērns mācās rāpot, staigāt, atvērt un aizvērt, turēt un mest. Ja vecāki ļauj bērnam darīt to, ko viņš spēj, nesteidzina, tad viņš ātri iemācās regulēt savu muskuļu darbību, vadīt savas vēlmes un reizē arī sadarboties ar apkārtējo vidi. Darba mīlestības vai, tieši otrādi, nepilnvērtības sajūtas rašanās kritiskais periods ir 6 – 12 gadu vecums. Līdz pat cilvēka nāvei viņa personība attīstās un iegūst arvien jaunu spēku. Kā pats pēdējais mūsu uzdevums vecumdienās, pirms nāves, ir pārvarēt izmisumu un iegūt dzīves gudrību.
Bērnībā saņemtā ģimenes audzināšana lielā mērā nosaka to, vai cilvēks kļūs par pilnvērtīgu personību vai tikumisku kropli. Problēmas rada tas, ka bieži vien bērnus audzina pieaugušie, kas paši vēl nav izveidojušies kā personības. Cilvēks ir tālu no pilnības un, savas nepilnības apziņas mākts, viņš uzņemas bērna audzināšanu, nereti mierinot sevi ar domu, ka to, kas netika veikts viņa audzināšanā, var izlabot, audzinot nākamās paaudzes. K .G. Jungs brīdina, ka šis uzskats ir maldīgs, jo nevar bērnā izlabot tās kļūdas, kuras pieaugušie paši pieļauj. Bērni nav tik dumji, kā nereti iedomājas pieaugušie.
…
