“Ja mēs pieņemam, ka dažādām darbībām ir kāds galamērķis, uz ko mēs tiecamies kā uz augstāko mērķi, bet visu pārējo darām tā dēļ, un ja mēs neizvēlamies arvien jaunus un jaunus mērķus, tad šis galamērķis arī ir visaugstākais labums. Vai gan šī galamērķa zināšanai dzīvē nav liela nozīme?” [1., 160. lpp.]
Vai iespējama cilvēku audzināšana, izglītošana un interešu attīstība bez jebkādas piespiešanas? Vai ir iespējami lieli sasniegumi, guvumi bez lielām pūlēm, ziedošanās, upurēšanās, dārgas maksas? Ir izteikta pat doma, ka viss dižais iet pretī traģiskajam. Bet varbūt pretī priekam?
Audzināšana visos laikos, gados, ērās allaž ir bijusi saistīta ar attiecīgā laika posma konkrēto sabiedriski ekonomisko situāciju. Tieši tāpēc audzināšanu nevar izcelt kā apzinātu pēc noteikumiem vai likumiem organizētu darbību. Tiesa, veids kā tika un tiek audzināta jaunā paaudze, jebkurā gadījumā ļoti lielā mērā ir tapis no dažādu laikmetu galveno notikumu koncentrētās bāzes, t.i., jaunās paaudzes likteni, tai skaitā, tās audzināšanu, ļoti stipri ietekmē apkārtējā sabiedrība, spilgtākie politiskie, vēsturiskie un/vai ekonomiskie notikumi, vide, kurā viss process tiek konkretizēts laikā un telpā.
Neizsīksotšais, ar ko var raksturot principā gandrīz jebkura laika audzināmo, bet kas tomēr vairāk raksturīgs tieši audzināšanas I posmam – kopienai, ir nepieciešamība, vēlme atdarināt savu audzināmo, vēlme līdzināties, būt kādam līdzīgam, būt “kādam kā”. Un ja mēs runājam par pirmatnējo kopienu, tad šeit gan uzreiz jāmin fakts, ka audzināmais var arī nebūt tēvs vai māte kā tas ir tradicionālajā formā, bet kāds pēc audzināmā paša ieskatiem izmeklēts cilvēks, kuru viņš ir izvēlējies kā savu piemēru, kā kādu, kam līdzināties.
…
