Jau no sen seniem laikiem cilvēki pievērsās audzināšanai. Ar katru jaunu gadsimtu, jauni zinātnieki pievērsās tai vairāk un vairāk. Mūsdienās pastāv pat audzināšanas teorija, taču es gribētu pievērsties nemazāk svarīgai tēmai kā audzināšanas metodes. Es izvēlējos šo tēmu, jo, manuprāt, tai ir ļoti lielā nozīmē ne tikai pedagoģijā, bet arī cilvēku dzīvē, to cilvēku, kuri grib pareizi audzināt savus bērnus. Temats ir izvēlēts arī tāpēc, ka gribu tuvāk iepazīties ar audzināšanas metodēm, kā arī izpētīt, ka tās pareizi izmantot savā praksē ar bērniem un dzīvē.
Ļoti daudzi zinātnieki pievērsās šīm tematam, jo uzskata to, par ļoti aktuālu kā mūsdienās tā arī agrāk.
Audzināšanas darbā skolotājs mērķtiecīgi virza skolēnu garīgo, fizisko un sociālo attīstību, stimulē viņa pašaudzināšanu. Metodes ir viens no būtiskākajiem faktoriem audzināšanas darba organizācijā un pašaudzināšanas virzīšanā, tāpēc, ka pedagoģijas teorijā un vēsturē, tā arī audzināšanas darba praksē metožu problēma ir daudz diskutētā un te ir izteikti dažādi viedokļi. (2,163)
Padomju pedagoģijā audzināšana tika raksturota kā audzinātāja mērķtiecīga iedarbība uz audzināmo. Tādēļ arī audzināšanas metodes definēja kā mērķtiecīgas iedarbības veidu, paņēmienu kopumu. (1,95)
Sešdesmitajos gados padomju pedagoģija teorijā parādījās mērķtiecīgas iedarbības aizstāšana ar personības mērķtiecīgu veidošanu. Īstena audzināšana ir tā, kura pēctecīgi izraisa bērniem nepieciešamību darbībā ieguldīt savus spēkus, dotumus, spējas, veido viņu ideālus un patstāvīgus spriedumus, audzināšana, kas turpinās pašaudzināšanā. (1,95)
Krievu pedagoga I. Ogoradnikovs saista audzināšanas metodes, to klasifikāciju ar apziņas un uzvedības veidošanas avotiem. Audzināšanas metodes tika iedalītas divas grupās:
1.pārliecināšanas metode;
2.darbības metodes.
Vēlāk atsevišķi iedalīja vēl trešo audzināšanas metožu grupu- darbības regulēšanas metodes.(1,96)…
