Audzināšanas mērķu raksturojums vēsturiskā skatījumā

Lai labāk saprastu un noskaidrotu audzināšanas mērķa dziļāko būtību, nepieciešamas aplūkot, kā radās priekšstati par audzināšanas mērķiem, kā tie attīstījās dažādos laika posmos.
Ar audzināšanas palīdzību notiek tautas, visas sabiedrības kultūras pārmantošana un tā tiek likts pamats tālākajai cilvēces attīstībai.
Mērķis ir rezultāta ideālais modelis cilvēka apziņā, uz kuru vērsta darbība. Cilvēka dzīvē mērķis virza un regulē viņa dzīvesdarbību kā iekšējs likums. Mērķis ir apzināts motīvs. Mērķis – tas, uz ko tiecas; tas ko būtu vēlams īstenot.
Audzināšanas mērķis nosaka personības attīstības virzību, kam atbilstoši izvēlas saturu, metodes un formas. Katrā sabiedrībā mērķis – ideāla personība – ir atšķirīga un atbilst sabiedrības vajadzībām. Audzināšanas mērķi nosaka arī sabiedrības objektīvās vajadzības konkrētos vēsturiskos apstākļos. Galvenie faktori: laikmetam raksturīgais ražotājspēku un vispārējās kultūras attīstības līmenis, ražošanas veids un attiecības, valsts sabiedriskā iekārta, ideoloģija.
Angļu zinātnieks G. Kouls ir secinājis, ka audzināšanas mērķus, saturu, taktiku un stratēģiju vienmēr ir noteikuši sabiedrībā (t. i., makrovidē) dominējošie uzskati par cilvēku. Viņa teorijā ir pierādīts, ka audzināšanas mērķi dažādos laikmetos ir bijuši atšķirīgi atkarībā no tā, vai cilvēku uzskata par domājošu vai jūtošu, vai strādājošu, vai viņu izprot kā sarežģītu, „komplicētu veidojumu”.
Ar audzināšanas objektīva mērķa izvirzīšanu cilvēces attīstības gaitā nodarbojušies kā filozofi, tā pedagogi.…