„Audzināšana notiek katru dienu. Tādēļ vispirms jēdziens mēģina skaidrot ar ikdienas ainu, līdzību un metaforu palīdzību. Šoierls attēlo piecus priekšstatus – audzināt nozīmē ļaut brīvi dīgt sēklai, aprakstīt baltu lapu, palīdzēt piedzimt, vadīt pa pareizo ceļu, pamodināt vai apgaismot. Krons min sešas ainas: vilkšana, vadīšana, valdīšana un ļaušana augt, piemērošanās, palīdzēšana. Katrs priekšstats veidojies ikdienas pieredzē, ikvienā noteikti ir savs patiesības graudiņš par to, kas ir un var būt audzināšana. Tomēr visus šos priekšstatus var apvienot divos pamatuzskatos par audzināšanu:” [2, 202]
„Audzināšana kā produktīva darbība ir analoga kāda priekšmeta amatnieciskai izgatavošanai, audzinātājs līdzinās amatniekam, kurš savā darbībā tiecas uz vēlo mērķi, izmantojot noteiktus līdzekļus un metodes.
Bērns dabiskā vai mazāk dabiskā veidā attīstās pats, līdzīgi stāda dabiskai augšanai. Šinī aspektā audzināt nozīmē rūpēties par augšanas procesu. Audzinātājs ir kā dārznieks (vai zemnieks), kurš kopjot un aizsargājot palīdz dabiski norisošam attīstības procesam. Gan dabiskums, gan tehniskā pieeja balstās uz vispārīgas nepieciešamības likumu. Dabiskums izriet no endogenās attīstības procesa nepieciešamības, tehniskā pieeja – no iejaukšanās un tās seku likumsakarībām. Tādējādi gan dabiskā, gan tehniskā pieeja, pēc Tremla, ir funkcionāli ekvivalenti teorētiski piedāvājumi.
Abas šīs pamatizpratnes kā paradigmas noteikušas audzināšanas jēdziena vēsturi, protams, bijuši arī citi skaidrojumi, tomēr tās bijušas noteicošās.” [2, 203]…