Audzināšanas koncepcija

Mūsdienu mainīgajā pasaulē, kad visapkārt ir jūtams zinātniski tehniskais progress, kad sabiedrība pelnot iztiku, praktiski neievēro laika ritumu, kad turpat vai katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā sāk apzināties sevi kā Eiropas valsts pilsoni, kad naudas vērtība kļuvusi daudz nozīmīgāka par elementārajām garīgajām vērtībām, ir radusies situācija, kuras rezultātā daudzām sociālajām grupām ir kļuvis praktiski neiespējami noteikt robežas starp pozitīvo un negatīvo. Arī tādi sociālie institūti kā ģimene un skola bieži vien saskaras ar šīs problēmas esamību un vislielākajā mērā tā skar tieši audzināšanas jautājumus. Pēdējos desmit gados par audzināšanu runā nepietiekami, jo atmiņā bija padomju laika pedagoģijas priekšstati par to un audzināšana daudzkārt asociējās ar moralizēšanu, „smadzeņu skalošanu”, paklausību, kas neatbilst humānās pedagoģijas principiem. Pašreiz veidojas izpratne par audzināšanas darbību kā atbalsta sniegšanu ikvienam bērnam viņa personības izaugsmē, sociālo prasmju izkopšanā, vērtību sistēmas veidošanā. Audzināšanas darbības rezultātā veidojas skolēna attieksmes pret sevi, sabiedrību, darbu, dabu, kultūru un citām būtiskām vērtībām.
Nenoliedzami, ka bērna audzināšana aizsākas ģimenē un bērna vecāki ir par to atbildīgi, taču visos laikos liela loma jaunās paaudzes veidošanā ir skolai un skolotājam, īpaši klases audzinātājam. Veiksmīgas skolas un ģimenes sadarbības rezultātā bērns būs ieguvējs vienmēr. Tomēr jāatzīst, ka ļoti bieži ģimene dažādu iemeslu dēļ neveic savus pienākumus un nenodrošina bērna izglītošanai, veselībai, attīstībai un sadzīvei nepieciešamos apstākļus. Skolotāja profesionālā kompetence un cilvēciskā ieinteresētība šādā gadījumā kļūst par būtisku faktoru bērna audzināšanā, un skolai sadarbībā ar citām institūcijām jāpalīdz bērnam vai jaunietim izaugt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.…