Mīlestību un saudzību pret dabu, pret visu dzīvo mazajam zēnam iemācījis vectēvs.Boņs vienmēr gaidīja tēvu un vectēvu atgriežmies no meža, kad vectēvs atnesīs lāča izcepto maizi,vai citu reizi lāsteka ūsās tiek dēvēta par meža pērli, ko vāvere dāvājusi par līdzcietību. Kociņus stādot vectēvs iemāca,ka tas ir dzīvs,ka tam arī sāp. „Vectēvs zina,ka nedrīkst ļaut kociņa saknītēm nožūt, nemaz ar ne. To kociņi var ņemt ļaunā un neaugt. Īdz šim Boņs zinājis,ka viņš var šo un to ņemt vai neņemt, bet izrādās arī kociņš to var...
* Boņuks vēl bija mazs zēns, viņam pienākums reizēm bija ganīt lopus,bet viņš centās būt klāt visos svarīgos darbos ,ko darīja tēvs un vectēvs . Tam par iemeslu bija centieni gūt pieaugušo atzinību, tādējādi ceļot savu pašapziņu un būt lepnam par sevi.Bērnam nepieciešams dzirdēt pieaugušā atzinību , uzslavu. Tēvs ļauj pamēģināt puikam noturēt arklu, un ,kaut arī īsti vēl nesanāk, tomēr tēvs uzslavē Boņuku : „ No tevis iznāks arājs! – tēvs viņam uzsit uz pleca – to var redzēt. Arkls tev palika rokās. Tas ir tas galvenais. No laimes Boņam saskrien asaras acīs. Tā ir pirmā reize,kad tēvs viņam ir uzsitis uz pleca tā , kā to lielie puiši dara viens otram,kad grib parādīt ,ka tas otrais ir paveicis kaut ko labu un ka tāpēc viņš sajā pasaulē ir kaut ko vērts.”
* Tēvs un māte ir aizņemti ikdienas darbos, tāpēc viņiemnav laika uzklausīt Boņuku, izskaidrot daudzas lietas no dzīves, bet par nepaklausību tiek sods ar žagaru vai siksnu. Bet māte un tēvs ir vienoti, tiek audzināta cieņa un pietāte pret vecākiem. …