Audzināšana - mērķtiecīgi organizēts cilvēkdarbības process, kas virzīts uz sociālās kultūras pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzei, uz jaunas paaudzes vērtīborientāciju un pašregulācijas veidošanu un garīguma izkopšanu.
Audzināšanas procesā veidojas un attīstās nozīmīga personības attieksme pret cilvēku, cilvēka darbu ,kultūras vērtībām, dabu, sabiedrību, valsti.Tas nodrošina iespēju kļūtpar pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, pašiem noteikt savu dzīvi, rīcību un būt atbildīgiem par to.
Audzināšana – pieauguša cilvēka darbība , kuras nolūks ir bērna attīstības vadīšāna vēlamā virzienā, gādājot, rūpējoties, mācot, izglītojot, izlietojot dzīvei vajadzīgās praktiskās iemaņas, iesaistot konkrētās sabiedriskās dzīves situācijās, veidojot viņam iekšējās izaugsmes nosacījumus punkts.
Attieksme – cilvēku saskarsmes raksturs, izturēšanās veids, cilvēka rīcības, uzvedības aktīvā saistība, iekšējā sakarība par apkārtējām lietām.Cilvēka attieksmes raksturu nosaka viņa subjektīvā vērtīborientācija, no kuras viņš atvasina savas uzvedības normas. Indivīda vērtīborientācija un viņa pieredze nosaka viena otru.
Atbildība – attieksme, kurai rakstūrīga pienākuma apziņa, apzināta nepieciešamība atbildēt par savu rīcību un tās sekām,uzņemties un pildīt sabiedrības izvirzītos uzdevumus, atbildības apziņa skolēnos izkopjama pedagoģiskajā procesā, jo plašākas ir indivīda sabiesdriskās pilnvaras un reālās iespējas, jo augstāka ir viņa atbildības pakāpe.Attbildības apziņu audzina pedagogs ar savu attieksmi pret darbu, mācību procesu, pienākumu .
Brīvība – cilvēka iespējas un spējas domāt, darboties, uzvesties saskaņā ar personiskajiem motīviem, interesēm un mērķiem .Iekšēji brīvs cilvēks ir patstāvīgs un suverents savas darbības mērķu un līdzekļu izvēlē,un atbildīgs par ieņemtajiem risinājumiem. Dabas un sabiedrības ierobežojumi nosaka cilvēka dzīves darbību tik lielā mērā, kādā viņš tos brīvprātīgi pieņem.Brīvība ir apzināta nepieciešamība, iekšējo un ārējo faktoru optimāla sintēze.…
