Ievads
Jūlijs Aleksandrs Students īsi un kodolīgi raksturojams kā audzināšanas teorijas un audzināšanas mākslas pamatu veidotājs Latvijā. „Vispārīgā paidagoģija: zinātne un māksla sevis un citu audzināšanā” nākusi klajā 1933. gadā. Grāmata daudzējādā ziņā ir neparasta, savdabīga un oriģināla. Tā adresēta vecākiem, jaunatnei un audzinātājiem [2;7]. Grāmatā galvenā uzmanība tiek vērsta uz audzināšanas teoriju un praksi. J. A. Studenta skatījumā audzināšana ir vispārcilvēcisks uzdevums, tā ir katra cilvēka dzīves daļa. Grāmatā atrodams ārkārtīgi daudz interesantu atziņu. Lai arī darbs rakstīts pirms 75 gadiem, šīs atziņas ir aktuālas arī šodien, un var sacīt, ka tās ir fundamentāls pamats mūsdienu audzināšanas teorijai un praksei.
1. Mūslaiku audzināšanas darbā teorijai ar praksi jāiet roku rokā [2;59]
J. A. Students raksta „mūslaiku” pirms 75 gadiem. Bet tieši to pašu mēs varam rakstīt arī šodien. Teorija bez prakses nevar pastāvēt un otrādi. Visu, kas uzrakstīts uz papīra, ir jāpārbauda praksē. Teorija ir jāpielieto dzīvē. Katram labam audzinātājam ir pamatīgi jāzina arī teorija- kas ir audzināšana, kāds ir tās uzdevums, mērķis, kādas metodes izmantot, utt. Bieži ir dzirdēts, ka „teorija ir lieka, jo tā izpaužas tukšos un neauglīgos vārdos” [2;60]. Bet kā gan cilvēks bez teorētiskās bāzes var zināt, kā pareizi audzināt? Audzinātājam ir milzīga atbildība- tieši no viņa ir atkarīgs, kāds izaugs viņa audzināmais. Ja audzinātājs nepārzina teoriju un rīkojas pēc sava prāta un ieskatiem, rezultātā viņš var bērnam nodarīt kaitējumu un pat traucēt pilnvērtīgu attīstību. Tātad, vislabākais skolotājs- tāds, kas reizē ir gan teorētiķis, gan praktiķis. Jāatzīst tomēr, ka, manuprāt, ne katrs cilvēks var kļūt par audzinātāju- ja runājam tieši par bērnudārzu un skolu. Ir jābūt arī dabas dotam talantam, lai nesavtīgi un ar prieku varētu strādāt ar bērniem, vai vismaz lielai vēlmei to darīt. Jo šis darbs prasa lielu mīlestību un atdevi. Tie tomēr ir sveši bērni, par kuriem jāuzņemas rūpes un atbildība. Turklāt, par labu skolotāju nekļūst vienas dienas laikā. Ir daudz jāmācās un praktiski jādarbojas. To es sapratu pēc savas pirmās prakses pirmsskolas izglītības iestādē. Patiesībā nav nemaz tik vienkārši iziet bērnu priekšā un pārliecinoši darboties. Katrs no viņiem ir savādāks, ir jāatrod īstā pieeja. Un tas var notikt tikai ilgākā laika posmā. Pavisam kas cits ir jauno vecāku kļūšana par audzinātājiem. Taču arī šajā gadījumā ir nepieciešama teorētiskā bāze, uz kuru balstīties. Ir jābūt zināšanām par bērniņa kopšanu, aprūpēšanu un vecumposmu īpatnībām, un audzināšanu. …
