Šajā darbā autors apskatīja atvaļinājumu veidus un to piešķiršanas kārtību. Kā redzams, katru atvaļinājumu piešķir atšķirīgiem mērķiem un arī to piešķiršanas kārtība ir atšķirīga. Var secināt, ka katra atvaļinājuma mērķis ir ietverts tā nosaukumā. Piemēram, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums. Tas nozīmē, ka atvaļinājums piešķirams katru gadu un tas ir darba devēja apmaksāts. Kaut arī likumdevējs ļoti smalki nosaka, kā piešķirams un realizējams atvaļinājums, autors uzskata, ka likuma norma, kas nosaka, ka „likumā noteiktais atvaļinājuma laiks attiecas uz visiem darbiniekiem, neatkarīgi no katram piešķirtā darba laika.” Tas nozīmē, ka darbiniekiem ar nepilnu darba laiku ir tāds pats atvaļinājums kā darbiniekiem ar normālo darba laiku. Autors uzskata, ka tas nav godīgi kā pret darbiniekiem ar normālo darba laiku, tā arī pret darba devēju, un tāpēc šī norma ir grozāma. Autors arī uzskata, ka jebkura atvaļinājuma daļa nevar būt īsāka par divām kalendāra nedēļām, jo dažkārt arī svētki kopā ar brīvdienām var sakrist pat 5 un vairāk dienas.
Tāpat autors uzskata, ka mācību atvaļinājums piešķirams tikai tad, ja darbinieks iegūst izglītību atbilstošu uzņēmuma vai iestādes darbības virzienam. Pretējā gadījumā mācību atvaļinājumu varētu nepiešķirt. Piemēram, kāpēc skolas direktoram būtu jāpiešķir mācību atvaļinājums skolotājam, kurš mācās par ceļu būves meistaru vai par arhitektu?! Piešķirt šo atvaļinājumu vai nē, to varētu atstāt iestādes vadītāja izvērtēšanai, ņemot vērā vispirms uzņēmuma intereses. Bet ja darbinieks iegūst uzņēmuma darbības profilam atbilstošu izglītību, tad atvaļinājums ir piešķirams pēc darbinieka pieprasījuma, turklāt 30 kalendārās dienas.
Runājot par atvaļinājumu bērna tēvam, autors domā, ka šo atvaļinājumu varētu pieprasīt trīs mēnešu laikā, jo darba devējam bieži vien ir problemātiski piešķirt atvaļinājumu uzreiz pēc bērna piedzimšanas, jo daudzos uzņēmumos ir maiņu darbs un ir sastādīti darba grafiki, ar kuriem darbinieki tiek iepazīstināti jau mēnesi iepriekš, tāpēc būtu jāmaina darba ritms arī citiem darbiniekiem. Kārtību kādā piešķirams atvaļinājums bērna tēvam, varētu atrunāt uzņēmuma iekšējos normatīvajos aktos, piemēram, darba kārtības noteikumos vai darba līgumā.
Autoraprāt atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas būtu jāpiešķir obligāti un tā ilgums no divām nedēļām līdz mēnesim, jo iemesli patiešām cilvēkiem var gadīties visdažādākie un bieži vien visnepiemērotākajā brīdī. Tas būtu tikai izdevīgāk darba devējam, jo par to nav jāmaksā darbiniekam un tiek saglabātas normālas darba attiecības. Turklāt, ja šādu atvaļinājumu darba devējs atsakās piešķirt, tad darbinieks iet pie ģimenes ārsta un iegūst darba nespējas lapu A, un tad darba devējs to apmaksā, taču darbinieks vienalga nestrādā.…
