Lai dziļāk izprastu cilvēka psihiskās attīstības procesu, nepieciešams atcerēties jēdziena “attīstība” saturu. Šī jēdziena izpratnē pastāv divas pieejas. Viena no tām apskata attīstību kā kaut kādas iepriekš noteiktas sistēmas pieaugumu vai samazināšanos, kā tās īpašību vai kvalitātes atkārtošanos. Saskaņā ar otro pieeju attīstības process tiek apskatīts kā sistēmas veco īpašību vai kvalitāšu pāreja jaunās, uzkrājot kvantitāti un uz tās pamata rodoties jaunai kvalitātei. Kvantitatīvās izmaiņas norīt pakāpeniski, dažreiz pat nemanāmi, taču, sasniedzot noteiktu līmei, tās lēcienveidīgi, “revolucionāri” pāriet jaunā stāvoklī. Apskatot cilvēka psihisko attīstību atkarībā no vecuma, faktorus un virzītājspēkus, kuri šo procesu ietekmē, mēs vadāmies no otrās – kvalitatīvās – pieejas pozīcijām.
Psihiskās attīstības faktoru pētīšanas problēmai ir sena vēsture. Šīs problēmas risināšanā var nosacīti izdalīt trīs pieejas. Pirmajā no tām tiek pieņemts, ka pamatfaktors, kas ietekmē cilvēka psihisko attīstību, ir vide, kurā viņš dzīvo. Sākot ar Aristoteli, kurš jaundzimušā psihi iztēlojās kā “tīru tāfeli”, līdz pat mūsdienām pastāv teorijas, kas psihes attīstībā dominējošo lomu piešķir videi. Otrā pieeja prioritāti dod cilvēka pēctecībai. Trešajā pieejā ir mēģināts savienot vienā veselā pēctecības un vides faktorus. Kaut gan vienota uzskata par psihiskās attīstības faktoriem pagaidām zinātnē nav, taču kopumā dominē trešās pieejas tendence cilvēka psihes attīstības izpratnē, kas atzīst bioloģiskās un sociālā faktora dialektisko vienību šajā procesā.…