Bībeles sākumā ir stāstīts, ka sākotnēji zeme bija neiztaisīta un tukša un tumsa bija pār dziļumiem. Tad Dievs sacīja: "Lai top gaisma!" Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja, ka gaisma ir laba un Dievs atšķīra gaismu no tumsas.
Parasti mēs gaismu attēlojam ar baltu, bet tumsu ar melnu krāsu. Tas gan ir tikai simboliski, jo gaisma nav tas pats kas baltums.
Krāsu valodā mēs varam runāt skaļi, bravurīgi skaidri vai arī mazliet klusināti, apvaldīti, variējot intonācijas. Vieni krāsu toņi tiek uztverti asi un dzeloši, citi mierīgi un maigi.
Krāsas atspoguļo mākslinieka izjūtas tai brīdī un tai laikā, kad viņa personiskā laika izjūta ir satuvinājusies ar laikmeta krāsu kolorītu.
Krāsu psiholoģija un krāsu simbolika ietver ne tikai modes elementus un laikmeta klātbūtnes apzināšanos , bet arī sakārto cilvēka izjūtu karuseli.
Krāsas cilvēks uztver nevis pašas atsevišķi, bet saistībā ar vidi un priekšmetisko pasauli, tāpēc bīstama ir stereotipiskā krāsu uztvere. Ne vienmēr saule ir dzeltena un mīlestība balta.
Kopš vissenākajiem laikiem cilvēki krāsām ir piešķīruši īpašu nozīmi - simbolisku nozīmi. Ir ļaunās un ir labās krāsas, ir miera un ir kara krāsas. Dažādās kultūrās, dažādos laika posmos atsevišķu krāsu nozīme ir mainījusies.
Daudzi primitīvo cilšu mākslinieki savus darbus ir radījuši tieši kā rituāla sastāvdaļu, un tādā gadījumā svarīgs ir nevis zīmējuma vai priekšmeta skaistums, bet derīgums, zinot katras krāsas un formas nozīmi. Šī visiem zināmā simbolu valoda ir netiešā veidā nonākusi līdz mūsdienām. Viens no uzskatāmākajiem paraugiem ir valsts karogs. Cilvēks, piešķirot simbolam vērtību, vairs nedzīvo vienkārši fiziskā telpā, bet telpā, kurā ir milzum daudz simbolu.
Pie pirmajiem krāsu izpētes mēģinājumiem var minēt Indiju un Ķīnu - čakru filozofija Ķīnā ir pirmā, kas sāk nodarboties ar krāsu psiholoģisko ietekmi uz cilvēku. Indijā interese par krāsām izpaudās budisma ietvaros izstrādātajā mācībā par aurām. Liela nozīme krāsām tika piešķirta arī daoismā un austrumu astroloģijas skolās. Astroloģiskie pētījumi būtiski paplašināja krāsu simbolisku nozīmi, un šo pētījumu rezultāts ir meklējams viduslaiku un mūsdienu krāsu simboliskajā pamatojumā.
Runājot par mākslu, visspilgtāk simboliskā domāšana izpaužas viduslaiku teoloģijā un mākslā. Simboliskā domāšana radīja pasaules tēlu, ietverot tajā dabu, vēsturi, ieviešot tajā nevainojamu kārtību. Simbolu saistība šajā tēlā paredzēja augstākā un zemākā klātbūtni. Daba, koki, minerāli, augi … veidoja simbolu krātuvi : Kristu saistīja ar vīnogu ķekaru, Mariju ar olīvu, liliju, rozi, bet ābols simbolizēja ļauno. Simboliska nozīme tika piešķirta arī ikdienišķajam. Simbolu un alegoriju meklēšana pārvērtās par tukšu izpriecu. Viss niecīgais un ikdienišķais tika aplūkots saistībā ar universālo (A.Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, 397. Lpp.).
…
