Atteikšanās no pilsonības Latvijā (1918 – 2000)
Pilsonība ir indivīda pilna un atbildīga, laikā un telpā noturīga tiesiska, arī politiska, saikne ar konkrētu valsti. Pilsoņa un valsts saiknes saturu veido abpusēju tiesību, pienākumu un atbildības kopums. Personas griba ir izšķirošais faktors, veidojot pastāvīgu tiesisko saikni ar valsti. Ja personai zūd griba uzturēt savu tiesisko saikni ar valsti un ir iespēja un griba nodibināt tiesisku saikni ar citu valsti, vai persona jau šādu saikni ir nodibinājusi, tad valstij ir jāļauj pārtraukt personas saikni ar to. Zudis būtiskais saiknes elements – griba. Tādēļ valstīm savās tiesībās jāietver normas, kas ļauj atteikties no pilsonības, ja vien to pilsoņi šādā veidā nekļūst bezvalstnieki, kas ir izskaužams stāvoklis starptautiskajās tiesībās.
Latvijas Republikas neatkarība tika pasludināta 1918.gada 18.novembrī. Pirmais normatīvais tiesību akts, kas regulēja Latvijas Republikas pilsonības jautājumu, bija Tautas Padomes 1919.gada 23.augustā pieņemtais Likums par pavalstniecību (jāatzīmē, ka likumā tiek lietots vecais cara laika termins “pavalstniecība”, kuru parasti lieto, lai apzīmētu personas piederību pie monarhijas). Likums tika pieņemts samērā drīz pēc neatkarības pasludināšanas, kas skaidrojams ar to, ka jebkurai valstij ir nepieciešams noteikt savu pilsoņu kopumu.
Likuma par pavalstniecību 9.pants noteica, ka Latvijas pilsoņi, kas vēlas izstāties no Latvijas pavalstniecības, iesniedz par to lūgumu Iekšlietu ministram. Lūgumā jānorāda, kādas valsts pavalstniecību persona vēlas iegūt un jāpievieno attiecīgās valsts apliecinājums, ka tā ir gatava uzņemt personu savā pavalstniecībā. Garantija no ārvalsts ir vienīgais ierobežojums, lai atteiktos no pavalstniecības, kas, protams, ir svarīgi, lai nerastos situācija, ka persona nav nevienas valsts pilsonis (pavalstnieks). Likums nenosaka nekādus citus šķēršļus, kādēļ persona nevarētu atteikties no pilsonības.
…
