Kopumā grāmatā paustā attieksme pret 1905. gada revolūciju ir vērtējama kā pozitīva. Vairāki autori gan atgādina ar revolūciju saistītos negatīvos faktus - nevainīgu cilvēku upurus, kaujinieku nežēlību, ekspropriācijas, kas tuvas kriminālpārkāpumam, kultūrvēsturisku vērtību iznīcināšanu - taču to gandrīz visi attaisno ar pozitīvo aspektu – latviskās pašapziņas veidošanos. Revolucionāri attaisnoti sakot, ka viena vardarbība, proti, cara piekoptā politika, likumsakarīgi radījusi otru tikpat nežēlīgu reakciju. To apliecina arī A. Stranga, sakot, ka „to ir ļoti svarīgi uzsvērt – sākot ar 13. janvāri, Rīgā terora iniciators bija carisms, un uz revolucionāru atbildi nebija ilgi jāgaida.”1 Stranga savā rakstā pieturas pie vārda „kaujinieciskums”, nevis „terorisms” lietošanas. Arī citviet šajā grāmatā atrodami pozitīvi un revolūciju attaisnojoši izteikumi - „1905.-1907. gada revolūcija Latvijā daudzās izpausmēs bija latviešu nacionālā revolūcija pret dubulto nacionālo jūgu, ko pavadīja sakāpinātas nacionālās jūtas.” 2 vai - „1905. – 1907. gads bija vēsturiski nepieciešams etaps latviešu tautas dzīvē kā pamatakmens turpmākajam. 3
Interesanta ir J. Stradiņa sarakstītā nodaļa „Latvijas 1905. gada revolūcijas kaujinieki starptautiskā aspektā”, kurā risināts jautājums, cik lielā mērā revolucionāri bija teroristi mūsdienu izpratnē:
Par teroristiem, saprotams, drīkstam apzīmēt tikai samērā šauru 1905. gada dalībnieku loku – kaujiniekus, mežabrāļus, varbūt kādu tūkstoti cilvēku, nevis desmitus vai pat simtus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kas ar degsmi iesaistījās revolucionārās akcijās pret cara patvaldību un muižniecību.…
