Agresija ir uzvedība ar nolūku nodarīt citam kaitējumu, ciešanas. Lai gan biežāk agresija ir vērsta pret dzīvām būtnēm, tā var tikt virzīta arī pret lietām, piemēram, vandālisms. Ja cilvēkam ir nosliece uz šādu uzvedību, tad saka, ka viņam piemīt agresivitāte kā psiholoģiska īpašība. Lai gan agresija un agresivitāte ir arī ikdienā plaši lietoti jēdzieni, ne vienmēr to lietošana ir skaidra.
Sociālajā psiholoģijā tradicionāli izšķir divus agresijas pamata veidus:
Naidīgā jeb afektīvā- mērķis ir sagādāt ciešanas citam cilvēkam vai pat viņu nogalināt, tā var būt vardarbība ģimenē, huligānisms, sadistiska uzvedība, slepkavība atriebības dēļ u.c.. Tā rodas spēcīga afekta un dusmu ietekmē.
Instrumentālā- šajā gadījumā agresors tiecas sasniegt kādu noteiktu mērķi uz agresijas upura rēķina, un tā nav saistīta ar spēcīgām emocijām. Tas var būt uzbrukums laupīšanas nolūkā vai pasūtījuma slepkavība.
Agresijas iedalījums instrumentālajā un naidīgajā atbilst Ēriha Fromma priekšstatiem par labdabīgo un ļaundabīgo agresiju. Labdabīgā agresija ir neatlaidīga tiekšanās panākt savus mērķus, cenšoties pārvarēt visus iespējamos šķēršļus. Tā var būt gan aizsardzības agresija, kad tiek aizsargātas kādas vitāli svarīgas intereses, gan instrumentālā agresija, kad agresija ir līdzeklis kādu noteiktu mērķu sasniegšanā. Ļaundabīgā agresija Fromma izpratnē ir pašmērķīga tiekšanās nodarīt citam ciešanas vai iznīcināt viņu.
Agresija var izpausties simboliskā veidā – apmelojot kādu cilvēku, aizvainojoši izsakoties par viņu, bojājot vai iznīcinot viņa īpašumu. Savukārt, simboliskā agresija var būt gan instrumentāla, gan naidīga.…
