Liela nozīme ir darbinieka tiesībām uz atpūtas laiku, jo cilvēka darba enerģijas resursi nav neizsmeļami un cilvēks nevar strādāt neierobežotu darba laiku. Ikviena strādājošā cilvēka veselības saglabāšanai milzīga nozīme ir atpūtas laikam.
Darba likuma izpratnē atpūtas laiks ir laikaposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Darba likums paredz vairākus atpūtas laika veidus un katram no tiem ir noteikts savs juridiskais regulējums. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus.
Ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām un pārtraukumu piešķir ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma. Pārtraukums nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm un to neieskaita darba laikā. Pārtraukuma laikā darbiniekam ir tiesības atstāt savu darba vietu, ja darba līgumā, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos nav noteikts citādi. Aizliegumam pārtraukuma laikā atstāt darba vietu jābūt pietiekami pamatotam. Ja darba rakstura dēļ pārtraukumu ēšanai nav iespējams noteikt, darba devējs nodrošina darbiniekam iespēju paēst darba laikā. Izņēmuma gadījumos pārtraukumu var sadalīt daļās, taču katra daļa nedrīkst būt īsāka par 15 minūtēm. Darba devējs piešķir papildu pārtraukumu darbiniekiem, kuri pakļauti īpašam riskam un kuram ir bērns līdz pusotra gada vecumam, bērna barošanai.Darbiniekiem noteiktais papildus pārtraukuma laiks darba devējam ir jāieskaita darbinieka darba laikā un par šo laiku jāizmaksā darbiniekam vidējā izpeļņa.
Darba devējam ir jāievēro, ka Darba likumā ir noteikti atsevišķi gadījumi, kad darbiniekam ir tiesības neatrasties darba vietā. Darbiniekam par šādu īslaicīgu prombūtni nekavējoties ir jāpaziņo darba devējam.…
